Desperado – Cancion Del Mariachi (Morena De Mi Corazon)

Me gusta tomar mis copas,

aguardiente es lo mejor,

tambien el tequila blanco 
con su sal le da sabor.

Es nespēju. Nespēju strādāt un nespēju atpūsties. Muļļājos kaut kādā īpatnējā stāvoklī, kas man pašam riebj un no kura gribas atbrīvoties. Tāpēc nolēmu drusku parakstīt – vienalga ko – lai tikai tiktu nost no šā mokošā truluma, kurā esmu iestidzis. Paņemu datoru, atveru tukšu dokumentu, bet nezinu, ko rakstīt. Tad sāku ar to, ko domāju – pasaku šo sakramentālo frāzi “Es nespēju”, bet nezinu, ko tālāk. Tad nolemju noseivot dokumentu – tāds paradums. Nosaukumu es neesmu izdomājis – man nav ne jausmas, ko es varētu gribēt rakstīt, un tāpēc es ļauju, lai Sīkmīkstais tiek ar šo lietu galā pats. Viņš to tā arī nokrusta “Es nespēju”, bet tūdaļ paziņo, ka fails ar tādu nosaukumu jau eksistē. Vau! Man tas ir pārsteigums. Jā, patiesi – aptuveni pirms gada ap šo laiku esmu bīdījis līdzīgu tekstu. Neesu gan nekā prātīga uzrakstījis – tik vien kā ielicis tēmu no Desperado un uzrakstījis vienu rindkopu – te tā ir:

“Mani nenogalinās kaut kādas kaislības, alkohols vai aizraušanās. Mani iznīcinās iedomāšanās un līdzi jušana. Tas ir tik savādi, ka man pat ir pagrūti aprakstīt šo problēmu. Man pietiek kaut vai uz īsu brīdi iedomāties kādu iluzoru vai šķietamu dzīves situāciju, un es acumirklīgi tajā iedzīvojos, vienlaikus paliekot nederīgs esošai reālajai situācijai.”

Ko es būtu ar šo domājis? Loceklis viņu zina. Labi, ka nav publicēts – kaut kādas glupības! Vai tad es varu ko arī just? Muļķības! Esmu truls kā celms.

Vakar mēģināju sabīdīt izlasīti – visai dumā veidā. Esmu kritis par upuri flaciācijai, t.i., es savus TOP 100 albumu velku FLAC formātā, bet mp3 metu ārā. Nu, bet kā tu tā metīsi – samaisu kopā ar visādiem citiem, un mēģinu darināt izlasi. Šoreiz ar dīvainu devīzi – So Sad. Īsto nosaukumu biju nolēmis izdomāt vēlāk. Vienīgi šoreiz es gribēju savākt maksimāli noskaņojumam tuvu mūziku, un tāpēc nepūlējos jau sākumā atlasīt dziesmas tā, lai autori un izpildītāji neatkārtotos.

Aplauzos. Sanāca, ka esmu nofokusējies uz Courtney Barnett, Emily Jane White un Iron & Wine, un, ja ievēro principu “pa dziesmai no deguna”, tad mana izlasīte sanāk vien 40 minūšu gara. Uzreiz saprotu, kāpēc es esmu tā iegrābies. Labāk pazīstamām grupām es kaut kur zemapziņā esmu filtrējis, kurš gabals nonāks izlasē. Šīs trīs mazāk pazīstamās komandas ir mani piečakarējušas. Gabals pēc gabala, noskaņa un instrumentalizācija sapas – davaj tikai uz priekšu! Bet tad ievēro, ka gribas kādu ņemt atkārtoti, kas ir pret noteikumiem. Īsāk sakot – izgāzos. Tagad jāizšķiras par vienu no diviem – vai nu atgriezties pie gabalu atlases vai arī vienkārši ļaut izpildītājiem atkārtoties.

Nu, lai kā arī tas nebūtu – prieks ir sačakarēts. Izlase ir jāsacep vienā elpas vilcienā – kā gleznojot akvareli. Te nevar atgriezties – sajūtas ir gaistoša lieta. Tagad priekš manis šis ir nosprādzis projekts – lai arī no sākuma man likās, ka sanāks tipiski labais. Nu, varbūt kādreiz sadūšošos vēlreiz tai lietai uzmest aci, t.i., ausi – you know – I mean.

Klausos no Spulgacīša izkrāpto vinilu. Es par smiekla naudu sapirkos visādus diskus, bet tā mierīgi nebija sanācis paklausīties. Angel Station, Breakfast in America, bet tagad skan Band on the Run. Vispār jau kaifs. Vienīgi jādomā, kā Uldim iet. Vai zāles palīdz? Kā viņš jūtas?  Ģīmjgrāmatā šamais pasācis citēt dīvainu dzeju – tas paralēli viņa LR reklamēšanas jūsmai. To gan var saprast – kurš tad, ja ne viņš?

Vispār ģimjgrāmatu ir apņēmis kaut kāds vīruss vai sievuss – daudzu manu pazīstamo laika joslās parādās pikanti video ar plikiem dibeniem un visādiem locekļiem. Jāsargās kādu no tiem nejauši atvērt – ka tikai arī manā vārdā nesāk parādīties pornogrāfija. Kā pret to cīnīties īsti nezinu. Pagaidām atdraugojos no aktīvākajiem izplatītājiem. Un kas tas ir par kaifu kādam rakstīt softu, kurš ievieto plikas bābas kādam datorā? Stulbums.

Vispār sēžu te viens – Ingrīda aizvilkās skatīties uz dzīvu Barišņikovu – un es domāju – So Sad.