David Gilmour - Near The End

Eksistē ļoti atšķirīgi viedokļi par Gilmoru un viņa lomu Pink Floyd mūzikā. Daudzi uzskata, ka viņš ir Pink Floyd dzīvs iemiesojums – ar savu balsi un raksturīgo ģitāras skanējumu. Arī Deivids pats, manuprāt, tā domā. Viņš pilnīgi noteikti nav no kautrīgajiem. Šogad viņš lepni paziņoja, ka ar Pink Floyd ir cauri – “I'm Done With It”, un devās solo turnejā. Vienīgi nav saprotams, kāpēc savos koncertos Gilmors ir nolēmis spēlēt veselas 7 Pink Floyd dziesmas, ja jau tas viss ir cauri un pagājis.

Nolēmu iziet cauri visiem Gilmora varoņdarbiem gan ar Pink Floyd, gan ārpus tā. Gribas saprast, kas ir labs un kas ne tik ļoti. Gilmors pievienojas Pink Floyd ar A Saucerful of Secrets. Klausos šo albumu un kaifoju – tas patlaban ir mans mīļākais Pink Floyd disks, kas mana personīgā TOP 100 nesen izkonkurēja The Final Cut. Jā, Gilmors tad jau ir grupas dalībnieks, bet nav pārāk samanāms – lai neteiktu vairāk. Tāpat More Gilmora sacerētais A Spanish Piece nerada nekādas sajūtas – tas izskan kā starpspēle. Arī The Narrow Way no Ummagumma ekstāzi neuzdzen. Nekā tāda tur nav. Toreiz Deivids esot uzmetis lūpu, kad Rodžers atteicies pietaisīt vārdus viņa mūzikai.

Atom Heart Mother titulgabalu man negribas apspriest – man tas diezko nepatīk. Nu, dikti jau centušies jaunieši tajā laikā paveikt ko nozīmīgu. Gilmoram Fat Old Sun visumā ir izdevies – скромненько, но со вкусом. Man patīk šāds piezemēts stiliņš – naivuma tur ir tieši tik daudz, lai nepārkāptu labas gaumes robežas, kā Deividam šad un tad gadās vēlāk.

Ar Meddle Pink Floyd sākās tā pa īstam. Šeit paliek daudz grūtāk saprast, kuram ir kādi nopelni. Mani kaitina, ja kāds paņem visus labākos Pink Floyd gabalus, un pasaka, ka tie visi, lūk, esot Gilmora darinājumi. Pie kam vēl uzsver, ka “balss un ģitāras autors ir Deivids Gilmors”. Tā tas, protams, ir, bet vārdi un melodija nebūt nav mazsvarīgāki. Vispār es daudz esmu klausījies Pink Floyd, un centies saprast, kuras idejas pieder kam. Man, kā jau lielam Votersa fanam, gribētos tās vairāk saklausīt Rodžera darbos. Tikpat detalizēti es esmu pētījis Deivida un Rika solo gabalus. Beigās esmu nācis pie secinājuma – iespējams kļūdaina – ka īstais Pink Floyd klasiskais skanējums ar maigajām krāsām un siltajiem toņiem bija galvenokārt Raita nopelns. Mēs varam ķīvēties, cik vien mums lien, kas bija Pink Floyd panākumu atslēga. Votersa idejas, Gilmora ģitāra vai kas vēl. Tomēr, manuprāt, tas bija Riks. Protams, bez Deivida vokāla un ģitāras un Rodžera kompozīcijām un dzejas, kā arī Nika piestrādāšanas pie skaņas un specefektiem, grupas panākumi nebūtu tik iespaidīgi. Tomēr atkārtošos un teikšu, ka īstais vecis bija Riks. Tikai viņa sacerētajos gabalos es jūtu to harmoniju un stilu, ar ko ziedu laikos Pink Floyd atšķīrās no citām komandām. Tas sākās jau ar Echoes, bet augstāko punktu sasniedza ar The Great Gig In The Sky.

Nezinu kāpēc, bet Raitam bija galīgi pofig, kurš saņems konfektīti vai kuram paglaudīs galviņu  Varbūt viņš bija kautrīgs cilvēks vai arī vienkārši slinks, bet par nopelniem viņš ļāva izplūkties Deividam ar Rodžeru. Aizsteidzoties lietām priekšā, uzdrošinos izteikt minējumu, ka The Divison Bell sanāca tik baudāms ne jau tāpēc, ka Deivids brīnumainā kārtā bija atguvis spēju komponēt. Tas  bija Raita ieguldījums albuma tapšanā.

Nu, sākot ar Meddle, Pink Floyd un līdz ar to, protams, arī Gilmors piedzīvoja laimīgas dienas. Deivids beidzot bija atradis savu unikālo ģitāras skanējumu, ko veiksmīgi izmantoja Rika un Rodžera muzikālo ideju tālākai attīstībai. Te neviļus nāk prātā asociācija ar vīteņaugu – dažkārt liekas, ka viss diženums un krāšņums ir tikai un vienīgi no parazītauga, neļaujot pat saskatīt, uz ko tas īsti balstās, un bez kā patiesībā nemaz nevar pastāvēt. Tomēr būtu muļķīgi neatzīt Deivida nopelnus – gan dziedot, gan ģitāras solo – tie bija vienkārši dievīgi. Bez šāda izpildījuma Pink Floyd nekad nebūtu Pink Floyd.

Es turpināšu attīstīt savu konspirācijas teoriju. Ja Raitam nebija ambīciju, tad Rodžeram to bija tik daudz, ka pietiktu desmit cilvēkiem, un tas bija Pink Floyd šķelšanās pamatā. Deivids bija sajutis izpildītāja spēku un varējumu, bet Rodžeram likās, ka viņš vienīgais spēj virzīt lietas uz priekšu, un viņam ir jāuzņemas līdera loma grupā. Raits dažādu iemeslu dēļ pagāja malā, un tagad mači starp Rodžeru un Deividu varēja sākties. Deivids 1978. gadā izdeva savu solo albumu, kas nebija slikts, bet visumā parādīja, kas Gilmors patiesībā ir par putnu – lielisks ģitārists, labs vokāllists un samērā viduvējs dziesmu autors. Kas attiecas uz dziesmu tekstiem, tad, manuprāt, viņam labāk vajadzēja izmantot citu dzejnieku pakalpojumus. Šeit viņš ļoti atšķiras no Rodžera, kuram tieši ideja un dziesmu vārdi ir stiprā puse. Salīdzinājumā ar Votersu, Gilmora dziesmu teksti liekas tādi samāksloti, viņš neprot vienkāršiem vārdiem pateikt galveno.

Tālāk viss norisinās pēc vissliktākā scenārija. Voterss dominē, Gilmors pagaidām pakļaujas, bet gudro, kā atriebties. 1984. gadā viņš izlaiž About Face. Visumā tas ir līdzvērtīgs viņa pirmajam darbam – nav slikts, bet izcils arī ne. Kaut kur pa vidu. Diez vai tādu cilvēki pirktu, ja autors nebūtu leģendārais Pink Floyd ģitārists un vokālists. Man personigi tā pa īstam patīk Near The End – tajā ir jūtams tāds kaifīgs fīlings.

Nākamais Gilmora darbs – A Momentary Lapse of Reason nav diži labāks. Pat Raits, kas atkal ir pievienojies, šaubās, vai tas ir prātīgi kaut ko tādu izlaist zem šiltes Pink Floyd – šis disks noteikti nav grupas vārda cienīgs. Lai arī albums ir viduvējs, to pērk labi, jo vārdu sakopojumā Pink Floyd ir kaut kas maģisks. Ir pat grūti iedomāties, kādi sūdi būtu jāsabrūvē, lai grupas fani novērstos. Vispār Deividam piemīt vēl viena izcila īpašība – viņš ir lielisks biznesmenis. Viņš labi saprata, ka viss, kam pieskaras Pink Floyd, automātiski pārvēršas zeltā, un ideja attiesāt Pink Floyd nosaukumu sev bija vienkārši ģeniāla.

Tomēr nevar noliegt, ka nākamais albums – The Divison Bell bija ievērojami labāks par iepriekšējo. Nezinu, vai te savu lomu nospēlēja Raita klātbūtne – es sliecos tā domāt. Šis albums, protams, nav jauna virsotne Pink Floyd ceļā, bet negodu arī nedara. Tas ir sanācis tāds savdabīgi mīļš, kas bija patīkama pārmaiņa pēc Votersa centieniem episku vēstījumu virzienā.

Pink Floyd turpmākie komerciālie panākumi, manuprāt, ir saistāmi ar to, ka grupa jau bija iebraukusi periodā, kad visiem ir pie kājas, vai viņi ko jaunu sacer, vai arī nē. Visi grib dzirdēt dzīvajā gabalus no leģendārajiem gadiem, un jāatzīstas, ka te Deivids bija sasniedzis zināmu pilnību. Man ir sanācis salīdzinoiši daudz klausīties viņa uzstāšanos ar vecajām Pink Floyd dziesmām, un Deivida izpildījums allaž ir izrādījies nevainojams – ļoti tuvs sākotnējam. Nekādas jaunrades gan tur nav, bet publika to arī neprasa – visi grib dzirdēt tā kā toreiz, kad paši vēl bija par jaunu, lai tiktu uz koncertu, vai arī tas viniem dzīvo atmiņās.

Man šis laiks nepatika, jo es joprojām cerēju, ka Pink Floyd sadūšosies uz atkalapvienošanos, un viņi vēl teiks savu vārdu mūzikā. Arī Voterss jau bija nožēlojis savas diktatora tieksmes, un bija gatavs izlīgumam. Tomēr tas nenotika, un, manuprāt, pie vainas ir Deivids. Nu dikti jau viņam gribas izbaudīt, ka, lūk, viņš ir tas īstais Pink Floyd līderis un frančīzes turētājs. Rodžers ar savu Wall arī guva vērā ņemamums panākumus, bet kas ir viens Wall salīdzinājumā ar Pink Floyd?

Par godu savai 60 gadu jubilejai Gilmors izlaida On An Island. Tas noteikti ir labāks par iepriekšējiem diviem viņa solo albumiem. Vienīgi, ka te atkal ir maz jaunu lietu – liekas ka Deivids ir rūpīgi izlaidis caur sevi visu, ar ko Pink Floyd ir nākuši klajā laikā, kad viņi bija slavas zenītā (atskaitot Votersa gadus), vēlreiz to visu samiksējis, un atkal izdevis. Rezultāts tādām lietām ir prognozējams – ir panākumi, bet ne tādi, ka jumtu rauj nost – pie kādiem viegli var pierast, izlaižot albumus zem Pink Floyd nosaukuma.

Jā, ironiski – The Endless River, manuprāt, nekas dižs nav, bet tam ir kudī lielāki komerciāli panākumi kā On An Island. Nezinu, kā šajā sakarā jūtas Deivids. Droši vien, ka laimīgs nav. Man gan liekas, ka šeit izpaužas Gilmora biznemeņa dotības. The Endless River drīzāk kalpo par reklāmu viņa šā gada veikumam – Rattle That Lock. Arī skaļais paziņojums, ka Pink Floyd ir svītra pāri, skaidri norāda – tagad jums būs klausīties šo.

Man Rattle That Lock diezko nepatīk, bet tas ir tikai mans personīgais viedoklis. Tomēr visu cieņu večukam, kas savos gados nesēž vis mierā, bet gan turpina taisīt mūziku. Un arī tūrē viņam noteikti veiksies – tur taču tiks spēlēts Pink Floyd.