Spaceball Ricochet – T.Rex

Book after book

I get hooked

Everytime the writer

Talks me like a friend.

Es jau vairākus gadus nelasu grāmatas, un pats nesaprotu, kā es tik tālu esmu nonācis. Mazāk lasīt es sāku tūlīt pēc Lāsmas piedzimšanas. Tas jau arī bija saprotams – visa tā autiņu mazgāšana, putriņu un mikšļu sildīšana un vēl negulētās naktis piedevām. Lai kaut drusku atslēgtos, daudz vienkāršāk bija klausīties muzonu vai skatīties TV. Visādi tur hokeji, futboli un olimpiskās spēles.

Ar laiku lasīšanas ieradums atgriezās – lai arī tas nebija vairs tik, kā lai to pasaka, visaptverošs kā kādreiz. Tomēr sāka iezīmēties viena dīvaina tendence – es sāku pievērsties tikai un vienīgi klasiķiem. Krieviem, latviešiem, angļiem – vienalga kam, bet pamatā lasīju XIX gadsimta autoru darbus. Nemāku tam atrast iemesla, kāpēc modernā literatūra (nosacīti modernā, protams, jo tad mēs dzīvojām padomijā) mani neuzrunāja. Kauns atzīties, bet es nespēju pievārēt pat Markesa „Simts vientulības gadus”, par kaut kādiem ekstrēmiem gabaliem kā, piemēram, „Uliss” nemaz nerunājot. Hemingvejs vai Ficdžeralds, jā – tos katrā laikā, bet, piemēram, Vonnegūts jau caur zobu sāpēm. Te man viņš likās vienkārši lielisks, te neiedomājami kaitinošs. Neatceros kurā grāmatā, piemēram, viņš periodiski tekstā rindkopas beigās ierakstīja „la-lā” – vai kā tamlīdzīgi. Kā tas mani kaitināja! Vienkārši besis! Citur viņš iznesās kā savādāk, bet rezultāts allaž bija nemainīgs – esmu vienmēr biju vispretrunīgāko emociju pills – burtiski novests „līdz rociņai”.

Toties, lasot klasiķus, es vienkārši baldēju. Īpaši labi aizgāja Dikenss. Iesāku ar „Pikvika kluba piezīmēm”, kur sajutu tik kaifīgu un omulīgu angļu mieru un humoru, ka vēlējos, kaut šī grāmata nekad nebeigtos. „Pikvika piezīmes” ir unikālas ar to, ka rakstnieks tad vēl nemoralizē, un tāpēc tā ir lasāma viegli un ar baudu. Vēlākajos „Mārtinā Čezlvitā”, „Nikolasā Niklbijā", „Dāvidā Koperfīldā” un citos Dikensa darbos tik labi vairs nebija, bet tāpat allaž bija atrodami mazākais pāris fragmentu ar veselīgu humoru tādos garākos teikumos, kas varēja plesties pat vairāku lapaspušu garumā. Lasot ko tādu, es varēju izkaifoties no sirds. Jā, tad es arī tā pa īstam sapratu, ka nav svarīgi ko pasaka, bet kā to dara.

Drusku smagāk gāja ar krieviem, piemēram, Dostojevski. Tolstojs, Puškins, Bulgakovs un tamlīdzīgi aizgāja mīksti, bet Dostojevskis mani mocīja pat vēl pulka vairāk kā Vonnegūts. Es biju spiests pārdzīvot viņa varoņu gaitas un sajūtas, un, ja tika aprakstītas garīgi slima cilvēka sajūtas („Idiots”), tad es arī pats jutos sasirdzis, un, aizverot grāmatu, tāpēc tūlīt vesels nekļuvu. Tas prasīja ilgstošu garīgu rehabilitāciju.

Daudz vieglāk man gāja ar latviešiem – Blaumani, Rozīti, Jaunsudrabiņu, Deglavu un citiem. Kaut kādu iemeslu dēļ es nespēju lasīt mūsdienu rakstniekus – Regīnu Ezeru un vēl visādus, kuru vārdus diemžēl patlaban nespēju atcerēties. Izņēmumi bija tikai Miervaldis Birze un Alberts Bels (t.i., neskaitot Zentu Ērgli un Andreju Skaili). Tie kaut kā gāja iekšā teicami. Jā, un, protams, Anšlavs Eglītis – es vienkārši iemīlējos viņa vieglajā, nepiespiestajā stilā.

Nu, kad izbeidzās klasika, tad ņēmos to lasīt atkārtoti. Vislabprātāk īsti vieglu literatūru – A.Dimā (rekordists ir „Trīs musketieri”), „Trīs vīri laivā”, „Šveiks”, „12 krēsli. Zelta teļš”. Palaidu arī Dikensu, Hemingveju, Tolstoju, Deglavu un vēl tur kādus otro un, ja sagribējās, arī trešo reizi. Vispār „Pikvika piezīmes” esmu izlasījis, mazākais, kādas desmit reizes. Pēdējā piegājienā pat angliski, jo, lai arī Dikensa valoda man ir par sarežģītu, es tekstu tāpat jau puslīdz zinu no galvas, un prātā varēju salīdzināt izteikumus. Eh, tie ir tik lieliski!

Bet jaunas lietas ienācās ārkārtīgi reti. Jā, un tad vēl šī blogošana, kas nogalina vēlēšanos lasīt burtiski uz līdzenas vietas. Viss laiks, ko normāls cilvēks pavada lasot, tiek notērēts rakstot šīs glupības. Klāss, ejot atvaļinājumā, ģīmjgrāmatā nopublicēja bildi ar milzonīgu kņīzi, ko taisījās izlasīt. Es, ņemot vērā manus paradumus, tādu lasītu veselu gadu. Iedzēris es vispār nespēju palasīt (mazākais, nekā jauna), kamēr rakstīšana kunga prātā panesas vienkārši uz urrā. Mjā, varbūt ka tā arī ir atbilde – nelasu tāpēc, ka dzeru un rakstu tekstus (gluži kā zināmās meitenes).

Pēdējā grāmata, ko izlasīju, bija „Harolda Fraja neticamais svētceļojums”. Lasīju to ar dalītām jūtām – es viegli varu iedomāties sevi romāna galvenā varoņa vietā, jo šad un tad pieķeru sevi pie domas, ka gribās izdarīt ko līdzīgu – vienkārši kaut kur doties, aizbēgot no ikdienas ar visiem pienākumiem.

Savādāk grāmata, kurai nenoliedzami ir savi gaišie mirkļi, man likās nedaudz garlaicīga. Nedrīkstu tikai to skaļi teikt, jo daudzas kundzes ir atzinušās, ka raudājušas to lasot. Nu, tā var būt. Mani šis stāsts do golam nepārliecināja – slinkums tagad detaļās izplatīties kāpēc. Izlasījis to, es sapratu trīs lietas – 1) ka es būtu gribējis sarakstīt līdzīgu grāmatu, 2) ka nekad nespētu izdarīt to tik labi kā cienītā autore un 3) ka tas nav pietiekoši labi. Bēdīgi, bet fakts.

Eh – kāda nūzeime filozofēt? Jaunas grāmatas tāpat nelasīšu, tāpat kā neatteikšos no tekstu bīdīšanas – kamēr vien būs pieejams alkohols. Īsāk sakot, čukča ņe čitatjeļ – čukča pisatjeļ.