10 grāmatas, kas izmainīja manu dzīvi

Es vakar jau nosaucu 10 grāmatas, bet es to darīju tā – hops! – mīļas atmiņas, un tur sakrita gandrīz tikai uz vienīgi autori, kas man ir ļāvuši krietni izsmieties. Lai gan nē – drīzāk tie, kurus lasīt ir viegli, bet aizmirst grūti. Vispār es šādu literatūru vērtēju visaugstāk – tas no mana viedokļa, saprotams. Šāds kritērijs gan nederēs, ja skatāmies uz lietām kopumā. Es, piemēram, Balzaka „Draiskos stāstus” lieku priekšā visām „Zaudētajām ilūzijām” un „Kurtizānēm”. Tas spilgti pierāda, cik aplams ir mans viedoklis. Varu tikai paskaidrot, ka tas izriet no manas dzīves filozofijas – es dzīvi nedzīvoju, es to baudu vai, mazākais, cenšos tā darīt. Un tas man kaut kā orgāniski arī izdodas. Varbūt tāpēc, ka es pieturos pie viedokļa – not much from life was I askin' – kā dzied Donovans.

Nuja, bet atpakaļ pie grāmatām. Pirmā īsti nozīmīgā manā dzīvē bija „Pasaka par Diegabiksi”. Tā bija arī pate pirmā grāmata, kuru es – nevis lasīju – bet gan pētīju. Es tad vēl biju pārāk maziņš, lai jau lasītu. Es vienkārši skatījos bildes, un Omamma dažkārt lasīja mums to priekšā. Tad arī manī modās vēlēšanās lasīt, un, kad es biju apguvis burtus, es ķēros pie savas pirmās, īstās grāmatas – „Greizo spoguļu karaļvalsts”. Man tā bija vesela, jauna pasaule! Oļas un Aļo piedzīvojumus es vēl tagad labi atceros – man tie likās neparasti aizraujoši – es ar visu sirdi dzīvoju tiem līdzi. Es nevienu mirkli neapjautu, ka tā ir padomijas laiku propagandas literatūra – es visu pieņemu kā „tīru monētu”, kā mēdz teikt krievi. Tagad es saprotu, ka šajā vecumā (5-6 gadi) vislabāk var manipulēt ar cilvēku prātu, un to ievadīt noteiktā gultnē. Vēl tagad atceros, kā kādā TV raidījumā stāstīja, ka bērniem jau no agra vecuma ir jāstāsta par politiku. Tikai nevajagot mēģināt izskaidrot faktus un notiekošo pēc būtības. Pilnīgi pietiekot, ja, piemēram, izskaidro, ka amerikāņi ir kā ļaunie burvji, kas cīnās pret taisnības uzvaru, kas tāpat ir neizbēgama. Vot, tā!

Vēlāk es daudz lasīju pasakas. Iesāku ar latviešu, tad brāļu Grimmu (vēl tagad mani šausmina sadisma elementi tajās), tad daudzas citas, bet vēlāk jau „Sengrieķu teiksmas un mītus”, „1000 un vienas nakts pasakas”, „Veco derību”, „Jauno derību” un vēl sazin ko. Man arī tagad patīk lasīt pasakas – tikai, ja tās nav pārāk briesmīgas, jo dažkārt man ir pārāk spilgta iztēle. Piemēram, „Veco derību” man lasīt bija pagrūti. Tas gan aizsteidzoties notikumiem priekšā.

Tad pienāca Karlsona ēra. Mani no sākuma ļoti satrieca stāsts par uz jumta mītošo bomzi, kas uzspridzināja Brālīša tvaika mašīnu, bet vēlāk izspieda no viņa dažādus labumus – ievārījumu, tortes, naudu saldumiem, utt. Tomēr jaukie mirkļi, kad abi grāmatas varoņi kā tādi saules brāļi gulēja uz jumta, ēda žāvētus ķiršus un klausījās kā to kauliņu ripo lejup pa jumta skārdu, likās tik jauki, ka es piedevu Karlsonam, ka viņš ir tāds maita.

Tad es pie Tedonkuļa ieraudzīju veselu plauktu sudrabkrāsas grāmatu, un viņš man iedeva vienu izlasīt – tas bija Džeka Londona „Maikls, Džerija brālis” – stāsts par kāda suņa piedzīvojumiem Okeānijas salās. Tas man likās tik kolosāli, ka es „uz nervu pamata” izlasīju tās visas – kādas piecdesmit grāmatiņas, kuras pa vienai aizņēmos lasīšanai. Pat „Džonu Miežagraudu” ieskaitot. Nu, tā ir lieta, kas laikam katram puikam ir jāizdara, ko tur daudz komentēt.

Varbūt jaucu secību, bet man liekās, ka nākamais bija „Trīs musketieri” – es jau strauji tuvojos tīņa vecumam. Šī grāmata man palikuse prātā ne tikai ar aizraujošo sižetu un garšīgo stāstījumu, bet arī ar to, ka lasījām to kolektīvi. Siguldas Omamma rīkoja lasīšanas vakarus, kur mēs visi – Opaps, Jānis un es lasījām skaļi pārējiem priekšā. Pate organizētāja – Omamma – no lasīšanas izvairījās, aizbildinoties, ka viņai ir jāgatavo ēst. Pie klausīšanās gan viņa piedalījās.

Mājās mums vienas istabas sienu pilnībā noklāja grāmatplaukti. Tie slējās no grīdas līdz griestiem – tas bija mana Senča lepnums. Man patika vērot īpatnējos grāmatu nosaukumus, piemēram, „Kauss indes”, „Liekulības tirgus”, „Ģēnijs”. Tad man radās paradums čakarēt grāmatas no plaukta ārā, un tās lasīt. Sencis bieži galvu vien nogrozīja – „Tu to lasi? Tev tas ir interesanti?” – viņš dažkārt prasīja. „Ģēnijs” izrādījās pavisam lasāms, ka es aiz nav ko darīt ātri izlasīju arī triloģiju „Finansists”, „Titāns”, „Stoiķis” kā arī „Amerikāņu traģēdiju”. Pēdējā man neko daudz nepatika, bet vispār Draizers gāja iekšā labi. Tad es jau sāku saņemt aizrādījumus skolā, ka lasu stundās.

Reiz sporta nometnē es uzdūros mazai grāmatiņai „Šis tas par velti”. Tā bija fantastika, ko es kā žanru ienīdu. Es jau biju atēdies Žilu Vernu, Herbertu Velsu un Staņislavu Lemmu. Tomēr jau pirmais stāsts „Biļete uz Tranaju” mani ieinteresēja. Šeklijs nepieļāva to muļķīgo kļūdu, ko citi fantasti – viņš nepulējās atminēt zinātnes un tehnikas attīstību nākotnē. Tā vietā viņš pievērsās daudz interesantākai lietai – kā cilvēki uztvers un mainīsies, ja izmainīsies tehnoloģijas. Autors to dara viegli, eleganti un ar smalku humoru. Drīz es atklāju vēl vairākas grāmatas līdzīgā stilā – „Fantastisko sāgu” un „Iedomīgo robotu”, piemēram.

Ar Forsaita „Šakāļa dienu” es iepazinos augstskolas laikā. Tā bija mana pirmā grāmata, kuru es izlasīju angļu valodā. Vēlāk nāca daudzi autori – Ērvins Šovs, Arturs Heilijs, Agata Kristi un tml., bet pirmā grāmata „no turienes” bija „Šakāļa diena”. Aizraujošs gabals. Vienu dienu neaizgāju uz lekcijām – lasīju dienu un nakti bez apstājas.

Ir grūti tā ierobežot sevi ar 10 nosaukumiem – gribās minēt daudz un dažādu lietu. Tomēr, ja 10 – tad 10. Tāpēc pēdējā lai ir „Meistars un Margarita”. Biju daudz par to dzirdējis, bet lasot man šīs grāmatas burvība mani vienkārši sagrāba, un nelaida vairs vaļā. Es zinu, ka daudzi Bulgakovu nemaz tik augsti nevērtē, bet man patīk nenormāli. Pēc Bulgakova sāku lasīt vēl daudz krievu, kurus agrāk nebiju lasījis, bet first cut is the deepest – tātad Bulgakovs.

1. Žanis Grīva – Pasaka par Diegabiksi
2. Vitālijs Gubarevs – Greizo spoguļu karaļvalsts
3. Latviešu tautas pasakas
4. Astrīda Lingrēna – Karlsons, kas dzīvo uz jumta
5. Džeks Londons – Maikls, Džerija brālis
6. Aleksandrs Dimā – Trīs musketieri
7. Teodors Draizers – Ģēnijs
8. Roberts Šeklijs – Šis tas par velti
9. Frederiks Forsaits – Šakāļa diena.
10. Mihails Bulgakovs – Meistars un Margarita