A Most Peculiar Man – Simon & Garfunkel

And he wasn't like them.

Oh, no! he was a most peculiar man.

„... tātad ir mans! Bet ko tad Naumans?” – tādu kalambūru pirms gadiem trīsdesmit izmeta Andrejs Volmārs TV raidījumā „Zaķusalas ritmi”. Tobrīd es nezināju, kas ir Normunds Naumanis, un nesapratu šo vārdu spēli. Bet vakar ziņa ģīmjgrāmatā par slavenā kritiķa nāvi mani šokēja – es no sākuma pat iedomājos, ka tas ir kāds muļķīgs joks. Tomēr drīz visi ziņu portāli bija pilni ar šo sēru vēsti, un es sajutos pagalam nelaimīgs. Ne jau tāpēc, ka pazītu Normundu personīgi, un aizgājušais būtu mans labs draugs. Naumani es pazinu tikai pēc viņa rakstiem, un nedaudz virtuālajā telpā – varbūt kādreiz apmainījāmies ar kādu piezīmi vai joku. Man bija tāda sajūta, ka Normunds ir nelaimīgs – cik nu to varēja spriest pēc niekošanās ģīmjgrāmatā.

Reiz es noskatījos kādu teātra izrādi, un man, pretēji katrai loģikai, sagribējās pastāstīt par to savā blogā un ģīmjgrāmatā. Ar mani tā gadās bieži – labi, ka teātri apmeklēju reti – pretējā gadījumā mani visi atdraugotu, lai es pārstātu piesārņot viņu virtuālās dzīves telpu. Tad, lūk, man sagribējās pārliecināties par kāda aktiera vai lugas varoņa vārdu, un es, meklējot šo informāciju, uzdūros kāda rakstītai recenzijai par šo izrādi. Pateikt, ka tajā bija viss, ko es vēlējos teikt, nozīmētu lielu augstprātību no manas puses. Tur viss tas bija, un vēl daudz kas vairāk – ko es kaut kur zemapziņā jutu, bet man bija pietrūcis prātiņa to izlikt uz papīra. No sākuma es sadrūvējos, jo nekad jau nav patīkami atzīt kāda pārākumu, bet tad es pamanīju autora vārdu – Normunds Naumanis. Man palika viegli, jo izrādās, ka es biju iedomājies sacensties ar Meistaru. Tagad es sajutos tieši pretēji – biju glaimots, ka manas domas sakrīt ar Naumaņa teikto.

Nu, un tagad viņa vairs nav. Liekās, ka būtu pareizi, ja kāds aizvērtu viņa FB kontu – tas ir pārdzīvojis Normundu. Vispār mani allaž ir kaitinājusi prakse, kad kāds darbina aizgājuša cilvēka profilu. Reiz es saņēmu uzaicinājumu sekot Džeinisai Džoplinai, un toreiz man iekšās viss sagriezās – uz mirkli man likās, ka šī traģiski bojā gājusī sieviete nav spējusi rast mieru un tagad spokojas. Patiesība izrādījās daudz prastāka. Kādi gudrinieki bija saploģījuši feikus ģīmjgrāmatas kontus, bet smalkie operētāji vienkārši piedāvāja draudzēties ar visiem tiem, kurus biju kādreiz „ielaikojis”.

Jā, bet Naumanis bija īsts. Pirmo reizi redzu, ka cilvēks aiziet, bet viņa virtuālā čaula paliek.