В последнюю осень – ДДТ

В последнюю осень ни строчки, ни вздоха,

Последние песни осыпались летом,

Прощальным костром догорает эпоха,

И мы наблюдаем за тенью и светом

В последнюю осень.

Es esmu izvirtulis – beidzot es to saprotu. Protams, ne jau šī vārda klasiskajā izpratnē – es neesmu tāds, kāds, piemēram, bija oberlajtnants Lukašs. Tomēr izvirtulis vienalga es esmu. Pie manis šī atklāsme pienāk guļot vannā un malkojot vēsu rīzlingu. Vēl šodien esmu peldējies lielākajos Latvijas ezeros – Lubānā un Rāznā, bet tagad karsējos vannā un baudu lielisku džezu un vīnu. Jā, vīns, cita starpā, ir īpašs. To darina kāda Mozeles ielejas klostera mūki, bet ne katru gadu. Lieta tāda, ka šis speciāli sausais rīzlings tiek darināts tikai īpašos ražas gados. Šāds vīns ir pāri manam budžetam, bet kaimiņos dzīvojošais tirgotājs to pašlaik izpārdod par speciālu cenu – Latvijas pircējam tie esot par dārgu.

Nu, tā es baudu šīs trīs lietas – karsēšanos, džeziņu, kas ir manu mīļāko 50-to un 60-to cool jazz apkopojums, un vēl vīnu, kas pāris dienas ir nodzīvojis ledusskapī un garšo vienkārši lieliski. Un tad es to saprotu – es visu šo neesmu pelnījis, bet dzīve man tā ir iegrozījusies, ka viss pats krīt man rokās. Jā, mūžīgi tā vis nebūs, bet tas nelaupa man prieku visu to baudīt šeit un tagad.

Šis vīns tika gatavots savam uznācienam jau piektdienas vakarā, bet tā nu sanāca, ka visi vēlējās baudīt tikai un vienīgi sarkanvīnu, un rīzlings tā arī palika neskarts. Cita starpā, vakars panesās gluži nevaldāmi. Lieta tāda, ka man periodiski uznāk vēlēšanās piedzerties, ko gan es pats sev neatzīstu, bet tā tas tomēr ir. Pēc samērā smagas darba nedēļas un īpaši piektdienas doma, ka vakarā varēšu iedzert vīnu, ir vienīgais, kas man ļauj visu šo smagumu pārciest. Ciemiņi – Elita un Klāss – drīz ir klāt, un nav nekādu šķēršļu, lai šis vakars tiktu pienācīgi izbaudīts. Man tas liekas īpašs – šis ir viens no pēdējiem, varbūt pats pēdējais, vasaras vakars. No rīta, gatavojoties šim notikumam, es īpaši saģērbjos – uzvelku savas baltās ūzas, kuras vienu laiku šovasar valkāju katru dienu, bet tagad, iestājoties lietum un aukstumam, tās jau vairākas nedēļas dīki vāļājās kaktā kā drūms atgādinājums par pasaulīgo lietu nepastāvību un niecību.

Kaut kādu iemeslu dēļ šovakar nekādas bremzes nenostrādā, un vīns līst straumēm. Klāss man ir iedāvinājis disku – Sgt. Pepper’s. Man šāda apdāvināšana liek justies ļoti neveikli. Protams, es alkstu iegūt šo vinilu, bet nevar taču pildīt savu kolekciju tikai un vienīgi no dāvinājumiem. Tagad to klausāmies, un es vienkārši baldēju. Nezinu, ko klausīties tālāk. Nekāda interesanta vinila man nava, un tāpēc vienkārši grābju šaibas no plaukta, un, ja gadās kas interesants, to arī klausāmies. Klāsam sagribas dzirdēt Queen 2 – tas ir viens no maniem mīļākajiem Queen albumiem. Tomēr šovakar tas skan vienkārši nejēdzīgi – jādomā, ka pirātiskā šaiba ir īpaši nekvalitatīvi ierakstīta, vai arī veidā, kā tā tiek atskaņota (tumbām priekšā ir nosēdušies Dace un Gustavs) padara šo lietu īpaši nebaudāmu. Klāss sev neraksturīgi metas apsmiet šo albumu – var redzēt, ka viņš vienkārši nespēj rīkoties kā savādāk – viņam šī mūzika liekās aplam muļķīga. Šajā mirklī arī man tā liekas pretīga, bet vienalga es nevaru piekrist Klāsa verdiktam – šis ir viens no maniem mīļākajiem Queen albumiem. Atceros kā kādreiz man bija pagrūti iebraukt Queen muzicēšanā – Merkurija spalgajā vokālā, Meja haotiskajā ģitāras spēlē un kur nu vēl visās tajās cackās, kādas tur ir. Es ilgāku laiku nomocījos ar Sheer Heart Attack, kamēr, tas man riktīgi iepatikās. Tad kaut kādā psiholoģiskā brīdī sāku klausīties Queen 1, kas bija vairāk hard rock zīmē – ja pareizi atceros, un tikai pēc tam dabūju Queen 2. Šis albums gandrīz nevienam nepatika, jo tas bija vēl kvīniskāks, t.i., trakāks kā Sheer Heart. Tomēr man tas nenormāli iepatikās, precīzāk, tā Melnā puse, kā Queen bija pamanījies nodēvēt albuma 2. pusi. Es kaut kad agrāk jau esmu aprakstījis, kā man tas viss patīk – tāpēc neatkārtošos. Vienīgi tajās atmiņās es jaucu, ko klausījos pirmo Queen 1 vai 2. Tas gan arī nav tik svarīgi. Nozīmīgi ir tikai tas, ka man šī liekās īpaša mūzika, ko nevar salīdzināt, piemēram, ar ABBA, kas īsā laikā tevi noved līdz ekstāzei, bet pēc tam atstāj diametrāli pretējās sajūtās. Queen 2 es pats uzmeklēju, man tas iepatikās, un vēlāk to aizstāvot es dabūju izcīnīt ne vienu vārdu kauju vien. Varbūt, ka šodien es jau domāju savādāk – būtu jānoklausās normālos apstākļos, bet es pilnīgi noteikti nevaru piekrist tik kategoriskam Klāsa nopēlumam.

No rīta es pamostos vēl būdams vakardienas svinību varā. Tāpēc arī panesās visādas lietas, kuras ir vienīgās, par kurām būtu tā pa īstam vērts rakstīt, bet par kurām neviens kārtīgs cilvēks ne pie kādiem apstākļiem neizplatās. Tad pienāk brīdis, kad ir jāslienas uz pakaļkājām, un es sāku aptvert, ka vakar esmu izdzēris krietni vairāk vīna kā vajadzīgs, un šī diena var izvērsties pagalam smaga. Bet tieši šodien mums kopā ar Daci un Gustavu ir ieplānots mazs ceļojums pa Latgali. Nolemju veikt vienu testu – apēdu sviestmaizi ar vistu, un uzdzerot tai virsū tasi kafejas. Ja orgānisms spēs šo sagremot, braukšu, bet, ja sākšu vemt, tad man ir jāpaliek mājās. Minūtes divdesmit guļu nekustīgs, gaidot verdiktu, bet nekas nenotiek. Mjā, tātad ir jābrauc.

Nosēdinu Gustavu pie stūres, bet pats iekārtojos uz aizmugurējā beņķa. Piektais braucējs ir Elba, kas nekādi nevar saprast, kāpēc mēs ar Ingrīdu esam ieņēmuši viņas vietu. Nāksies saspiesties, un paņemu suneni pa pusei klēpī. Viņas karstā elpa liek domāt, ka ideja par vemšanu varbūt tomēr ir apsvēršanas vērta. Tomēr noturos, un pat iesnaužos. Pamostos tikai Pļaviņās, un jūtos krietni labāk. Tur mēs vēl uzēdam saldējumu, drusku pastaigājamies ar Elbu, un gandrīz ciešamā stāvoklī varam doties tālāk. Tagad mani sāk nomocīt vīzijas par to, kas varētu uzlabot manu nožēlojamo stāvokli – vislabāk man varētu palīdzēt pudelīte auksta alus. Izdevība pie tādas tikt rodas tikai Varakļānos. Man gan par to sanāk drusku kauns, jo tur mazpilsētas centrālajā laukumā ir atlūzuši pāris svinētāju, un es saprotu, ka es maz no viņiem atšķiros – vienīgi mani šodien pārvadā ar auto.

Alu dzeram, sēžot uz soliņa Varakļānu muižas parkā. Šī vieta man ļoti atgādina Lielvārdes parku, kur jaunībā ne reizi vien ir nācies atrasties līdzīgā situācijā. Jāatzīstas, ka tā ir milzīga bauda – nesteidzīgi pastaigāties pa ēnaino parku, malkojot vēso alu. Dzīve uzreiz iegūst jaunu jēgu. Tomēr drīz viss atkal ir sabojāts, jo ir jāsēž pārkarsušā mašīnā ar milzīgu suni klēpī – tās ir gatavās mocības. Milzīgs atvieglinājums ir pelde Lubānas ezerā, un azaids tā krastā. Beidzot es sajūtos, ka pilnīgi noteikti esmu pāri vakardienas vājprātam, un tagad varu „tālāk pa dzīves taku līksmi skriet”.

Diena paiet forši. Apskatām Rēzekni – Goru un Zeimuli – divas patiešām interesantas celtnes. Nopriecājamies par mazpilsētu sakārtotību – ES fondi varbūt arī, ka daļēji ir izsaimniekoti, bet Latvijas mazpilsētas no tiem tiešām ir daudz ko ieguvušas. Viss, kas ir kaut cik ievērības cienīgs, ir atjaunots un sakopts. Pagājušo nedēļu par to varējām pārliecināties Kurzemē, bet tagad Varakļānos, Rēzeknē un Ludzā.

Pamatīgi izstaigājušies un noguruši apmetamies viesu namā, kas atrodas pasakaini skaistā vietā ezera krastā. Sēžam uz lievenīša, baudām saulrietu un vakariņas ar Pinot Noir, kas, cita starpā, ir Ingrīdas iemīļotākā vīnoga, un saprotam – dzīve ir skaista!

Arī nākamā diena paiet vienā elpas vilcienā – Ludzas pilsdrupu apskate, sēņošana – atrodam kaudzēm āpšu kundziņu un beku, tad peldēšanās Rāznas ezerā, uzkāpšana Mākoņkalnā, kas izrādās īsta spēku un izturības pārbaude. Tagad es guļu karstā vannā, un saprotu – dzīve sit ar atslēgu!