Rokupācija

“Daudzu tautību bērni, tomēr sapnis par mieru mums viens” – tā mums lika dziedāt skolā. Šī dīvainā frāze man nāk prātā, lasot “Rokupācija”. Esmu pieveicis kādas 100 lapaspuses no šīs kņīzes, bet liekās, ka viss te ir līdz kaulam pazīstams – es pats esmu dzīvojis tajos laikos, un varbūt pat atradies plecu pie pleca ar autoru kādos tur kaktu koncertos – “Draudzībā”, RPI, “Anglikāņos” vai citās vietās, kur muzicēja Līvi, Pērkons, Kap. Remonts, Jumprava un tamlīdzīgas komandas.

Jā, tas mūs vieno. Tomēr ir kāda lieta, kas mūs padara pagalam atšķirīgus. Tas ir laiks. Es esmu tieši 10 gadus vecāks par “Rokupācijas” autoru. Liekās, ka štrunts tas vien ir. Vienam patlaban, piemēram, ir 45, bet otram 55. Jā, protams, tā tas arī ir. Tomēr laikā, kad man bija 18, Rudakam bija tikai 8, un tā jau ir starpība.

Mana pasaule sākās ar The Beatles, Led Zeppelin, Black Sabbath, Deep Purple utt., un tikai vēlāk pievienojās visi tie Kraftwerk, Depeche Mode, Clash un tml. Izskatās, ka “Rokupācijas” autoram tas ir otrādi – no sākuma visādas nelietības – sākot ar tiem, kas priekš manis nosacīti bija tie otrie, bet “klasiķi” pievienojās vēlāk.

Es visu rītu klausos lietas, kuras tā arī nav īsti spējušas pie manis iedzīvoties – tos pašus Clash, Depeche Mode, Sex-pistols, ACDC un tml., un prātoju par šo paaudžu atšķirību. Tas, kurš ir iesācis ar Led Zeppelin, tam ir ļoti grūti pārslēgties uz pankroku un tamlīdzīgām lietām. Drusku vieglāk sagremojams ir pops – laba melodija ir universāla vērtība visos laikos. Tomēr disco un tml. lietas sagremot es varu tikai ļoti mazās devās – monotons ritms mani drausmīgi nogurdina.

Otra lieta, kas raksturīga manai paaudzei, ir atrašanās otrā pusē, t.i., maksimāli tālu no reāliem notikumiem. Jā, arī man 80tajos bija kaut kāds mistisks Mūzikas Kluba abonements, kur k/n “Draudzība” varējām klausīties sākot ar Inversiju un beidzot ar ImKu un Pērkonu. Tur varēja arī uz mazām lapiņām rakstīt stulbus jautājumus mūziķiem. Es reiz ar savu jautājienu pat izbesīju kādu Guntaru Raču, kas tobrīd klapēja bungas vienā maz pazīstamā komandā. Tomēr tad es vairs nebiju tīnis, kas varētu sajust šādus pasākumus kā savas dzīves daļu, un tad tie ievilktu šajos notikumos. Es biju uzaudzis 70tajos, kad pasaule mums dalījās divi daļās – vienā atradās mūziķi, un tie bija tālu kā līdz Mēness Tumšajai Pusei. Mēs, pārējie, bijām klausītāji ar saviem magnetofoniem, kuri pie dzīvas mūzikas piekļūt nekādi nevarēja.

Latvijas mūzikā valdīja Raimonds Pauls līdzīgi kā Putins Krievijā tagad. Pauls pat kontrolēja opozīciju – ļāva Stabulniekam reizi pāris gados ierakstīt mazo platīti ar kādām četrām dziesmiņām. Toties Menuets praktiski bija jau tāda kā underground grupa, kas nevarēja ierakstīties nemaz. Varbūt, ka man tikai tā likās, bet ar tādām sajūtām es dzīvoju.

Situācija mainījās ievērojami vēlāk – tikai kaut kad 80tajos, kad panesās visi tie Dzeltenie Pastnieki, Jumprava, ODIS, Linga (es galīgi nespēju viņus pārvārīt) un tml. Izskatās, ka tas arī ir laiks, ko apraksta Rudaks. Jā, tad daudz kas atnāca vaļā, bet 90tajos nekādu ierobežojumu vairs vispār neeksistēja. No vienas puses tas bija labi. No otras... kādā pasākumā trāpīgi izteicās Nora Bumbiere – “Nu, kaut mazliet tīrāk dziedāt jau varētu”. Tas, ja nemaldos, toreiz bija adresēts Lingam, kurš, manuprāt, tā arī nesaprata, ko no viņa grib.

Jā, dažādu paaudžu bērni, tomēr sapnis par muzonu mums viens...

Īpaši tālu ar grāmatu neesu ticis – tā gan lasās neparasti viegli, bet mani, lūk, jau sākušas nomocīt šādas dīvainas pārdomas.