A Momentary Lapse of Reason

Next Week's Bloodbath At IBM Won't Fix The Real Problem – lūk kā. Šāds raksts publicēts tik respektablā vietnē kā Forbes. Manu kolēģu vidū muļķu nav – rakstu ir lasījuši gandrīz visi. Jā, ja plāni atlaist 26% darbinieku – tas ir vairāk nekā 100,000 cilvēku – ir reāli, tad šis ir brīdis, kad patiešām derētu mazliet padomāt par nākotni. Parunāju ar priekšnieku, un samulsu vēl vairāk. Nekad agrāk Uģis nav bijis tik negatīvi noskaņots kā patlaban. Raksturojot esošo situāciju, netiek taupīti tēlaini salīdzinājumi kā, piemēram, “Potjomkina sādžas”, lai aizmālētu acis akcionāriem, vadībai vairāk rūp kļūt pašiem par miljonāriem, kā patiešām glābt kompāniju un tamlīdzīgi.

Jā, izklausās drūmi, bet mani tas īsti neietekmē, jo es pats jau labu laiku kā pārdzīvoju iekšēju krīzi, kuru var pielīdzināt tikai personības dalīšanās procesam. Es vairs nespēju dzīvot pa vecam, bet pa jaunam arī neesmu iemācījies.

Tomēr tā tās lietas palikt nevar. Sagadījās, ka pagājušo nedēļu Polijas šefs man prasīja, vai es esmu novadījis korporācijas stratēģijas maiņas prezentāciju līdz saviem padotajiem. Tobrīd nosolījos, ka šonedēļ to paveikšu – lai arī netaisījos visas tās pareizās un apaļās frāzes te kādam atkārtot. Tagad es mainu savu lēmumu – izsludinu obščij zbor – man ir vadības paziņojums.

Cik nu tas sakrīt ar Džinnijas (mūsu CEO) domām – nezinu. Tomēr es nevaru pieļaut, ka puskantoris staigā apkārt kā tāds demoralizētu zombiju bars. Ziņoju, ka mums ir jāmainās, bet vienlaicīgi arī nedrīkstam pazaudēt vecās lietas. Mums ir ilgtermiņa projekti, mēs esam profitabli, un, ja spēsim noslēgt pāris lielus kontraktus šogad, mūs kā organizāciju sagaida lieliska nākotne. Īsāk sakot, viss ir mūsu pašu rokās.

Es tautu uzrunāju reti, tāpēc viņi mani klausās. Situācija normalizējas, bet tagad pēkšņi es pats sajūtos kā demoralizēts zombijs. Man nav nekādas skaidrības, kas var notikt rīt. Atlaidīs mani? Manu bosu? 25% manu darbinieku? Visus? Ārprāts! Es nespēju ne strādāt, ne domāt. Beigās pasaku, ka esmu aizmirsis mājās mobilo (tā arī ir) un ka strādāšu atlikušo dienas daļu no mājām. Es vienkārši vairs nespēju nosēdēt kantorī.

Visu atlikušos nedēļu ņemos ar saviem Armijas stāstiņiem tā vietā, lai pasāktu ko nopietnāku. Šeptē daru tikai to, bez kā patiešām nav iespējams iztikt. Pārējā laikā vai nu klausos muzonu, vai ko rakstu. Pamazām man sāk noriebties arī šīs divas nodarbes.

Ja cilvēks ir iegrimis klasiskajā mūzikā (kā es patlaban), tad ar laiku daudzas agrāk ikdienā klausītas lietas sāk likties tik nenozīmīgas un pat seklas, ka negribas tām veltīt vairs ne mirkli. Tas gan nenozīmē, ka klasiskās mūzikas pasaule uzņem mani ar atplestām rokām. Man ir grūti to izprast, atšķirt vienu komponistu no otra un vispār iebraukt tajās lietās. Baudu sajūtu tikai klausoties labi zināmas lietas, bet tādu nav daudz.

Vispār vai tā nav ar visām lietām, ka mēs mīlam tikai to, ko pazīstam? Es, piemēram, pirms kāda laika gluži neapzināti veicu vienu eksperimentu. Tas bija vēl toreiz, kad sāku darināt savus pirmos sborņikus. Es sametu vienā “katlā” milzīgu daudzumu mazpazīstamas vai pavisam nepazīstamas mūzikas, un tad gabalus izlasēm zvejoju ārā “uz aklo” – vadoties tikai pēc acumirklīgām sajūtām (nezinot izpildītājus un nosaukumus). Sataisīju kompilācijas un biju pat lepns ar paveikto – man tās patika. Tikai vēlāk es nejauši atklāju, ka manas izlases ir nenormāli ietekmējušās no Klāsa dažādu gadu lullabies. Es tās iepriekš biju klausījies, un tas arī noteica manu izvēli. Vēl tagad atceros, kā es brīnījos, kāpēc daži gabali mani tik tieši uzrunā – tas jau nebiju es, kas tos atlasīja, bet gan Klāss. Smieklīgākais ir tas, ka tobrīd man likās, ka spēju domāt oriģināli.

Jā, līdzīgi ir, piemēram, ar tiem pašiem Baklijiem. Kad es pirmo reizi viņus klausījos, nemaz nejutos augstākā mērā ekstazēts, kā tagad, kad viņi ir jau labi pazīstami. Mjā, kāds no viņiem noteikti ieņems vietu arī manā jaunajā TOP 100.

Tas nu tā. Kopumā jūtos nelaimīgs, jo arī mūzikā jūtos iesprūdis starp divām pasaulēm – populāro mūziku un klasisko. Mani vairs nespēj aizraut daudzas lietas, kas agrāk likās gluži OK, bet arī simfonijas un tml. mūzika man joprojām ir un paliek terra incognita.

Jā, tam visam nāk klāt vēl viens – kaut arī nenozīmīgs – aplauziens. Esmu pametis pusratā Rudaka “Rokupāciju”. Esmu ticis nedaudz pāri pusei šai grāmatai, kad mani tā pārstāja interesēt. Lāpos ar Hessi (tagad es lielos). Tomēr pusratā atstātas grāmatas man dikti nepatīk. Šajā gadījumā galvenokārt tāpēc, ka es saprotu, kāpēc mani tā grāmata garlaiko. Kaut arī es nedaudz pazīstu vienu otru izpildītāju, par kuriem tur tiek stāsts, tomēr daudzus no tiem es nevērtēju pārāk augstu – es neesmu attīstījis sev vienus standartus pasaules mūzikai, bet citus vietējai. Iznāk, ka grāmata man patiktu, ja tā stāstītu par cilvēkiem, kurus es vērtēju. Tas ir kā mājiens ar slotas kātu maniem Armijas stāstiņiem – kuru gan var interesēt kāda vidusmēra cilvēciņa atmiņas? Īpaši, ja viņš nav personiski pazīstams, vai kā savādāk zināms. Tomēr ar Armijas stāstiņiem es esmu tā ieskrējies, ka noteikti tos pabeigšu. Iemest tos spainī – tā jau būs citu daļa.