Bury Me Not On The Lone Prairie - Johnny Cash

Oh bury me not on the lone prairie

Where the coyotes wail and the wind blows free

Es periodiski cīnos ar dažāda veida izaugumiem, ko tautā sauc par pumpām.  Nepatīkamākā lieta šajā sakarā ir gaidīšanas svētki, jo katru reizi tiek veiktas analīzes, vai izoperētajai pumpai nav “vēzisks” raksturs. Arī tagad man ir iedots tālruņa numurs, pa kuru man zvanīt, lai uzzinātu analīžu rezultātus. Cita starpā, ārstēšana šoreiz notiek īpašā klīnikā, ko Ingrīda man ir speciāli uzgājusi. Vispār nothing special – šī ir ebreju klīnika ar rabīnu attēliem pie sienām, viņu lūgšanās telpu un tamlīdzīgām lietām. Dāvida zvaigzne priekšā un pakaļā. Tas viss man liekas nedaudz dīvaini, bet nekādu lielo iespaidu arī neatstāj. A vot cenas gan te ir divreiz augstākas kā citur. Tomēr dzīvība man ir tikai viena – nav jau kompjūterspēle – neiešu šajā gadījumā skaitīt kapeikas.

Nuja, šodien laiks ir apritējis un es piezvanu uz iedoto numuru, un prasu – kā ir? Man ļoti pieklājīgi pasaka – “Jums vajadzētu piezvanīt pēcpusdienā pašam ārstam – tas jums visu paskaidros”. Tā, tātad tur ir kāda problēma. Ja viss būtu kārtībā, man vienkārši to pateiktu. Un kas tur varētu nebūt kārtībā? Iespēja ir tieši viena – tā pumpa tomēr būs bijuse “vēziska”.

Ko nu? Droši vien tiks nozīmēta papildus izmeklēšana, varbūt vēlāk starošana, ķīmijas terapija – es atsaucu atmiņā visu, ko zinu par šo ne tik ļoti priecīgo tematu. Stulbi! Es taisni esmu sataisījies nākammēnes atvaļinājumā slēpot. Ja nu man jāizvēlas – slēpot vai dakterēties? Visādas stulbas domas lien galvā. Es jau tā sevi ar mokām piespiežu strādāt, tad tagad es vispār nespēju neko vairs paveikt. Ģīmjgrāmatā kāds ir ievietojis bildi ar uzrakstu, ka uztraukties ir stulbi – tas ir veltīgs nervu un laika tēriņš, kas neko mums nedod. Es tūlīt iedomājos filmu “Klauvējot pie debess durvīm” – tur savukārt bija teikts, ka baidīties ir stulbi.

Ko darīt? Ir dzirdēts teiciens – nodzīvo šo dienu kā savu pēdējo. Labi, to es varu neatkarīgi no analīžu rezultātiem. Ko es varētu gribēt? Vienkārt, pārkāpt sev dotos solījumus darba laikā neklausīties mūziku (tās dēļ manas iespējas komunicēt ar pārējiem ir ierobežotas), bet vakarā es varētu iztukšot pudeli veca, laba bordo. Bet ko es vēlētos sadarīt? Es jau sen gribēju iziet cauri t.s. Armijas stāstiņiem – savām atmiņām par tēmu. Vai ir iespējams tos savest kārtībā tā, lai vēlāk būtu iespējams publicēt? Kāpēc man to vajag? Nezinu. Man pēkšņi tā sagribas. Uzšņāpju Lāsmai ar Dekaelu vēstulīti, ka mani ir pārņemuse vēlme kļūt par atzītu autoru – lai viņi tagad mani konsultē, kā to labāk darīt.

Nejauši ievēroju, ka ir iespējams publicēties elektroniski. Tas ir, nevis blogā, bet gan Amazon Kindle e-grāmatu vietnē. Piereģistrējos, bet pārdomāju. Vienīgais veids kā noskaidrot, vai no tā visa ir kāda jēga, ir piedāvāt kādai izdevniecībai. Tad arī es dabūšu zināt, cik liels muļķis es esmu.

Sāku rediģēt tekstu. Lasu savas atmiņas, un cenšos salabot gramatikas un stila kļūdas. Teksts ir raibs no krievu vārdiem – ko darīt ar tiem? Ja visus izmetīšu, galīgi pazudīs stāstītā garša, varbūt pat jēga. Nē, labāk būtu atstāt. Vienīgi garākie teikumi ir jāpārved kirilicā. Tā pamazām eju uz priekšu, izmantodams krievu Delfu detransliterator rīku.

Jāatzīstas, ka darbs mani pamazām aizrauj, un es jūtos lieliski. Nesen kāds mana bloga lasītājs bija atsūtījis vēstulīti, ka viņš vēlās kaut kādu uzziņu dēļ noskaidrot Kloogas kara daļas numuru. Es apsolījos viņam palīdzēt, un sameklēju vecās vēstules – tur uz aploksnēm tam numuram bija jābūt. Diemžēl visas Kloogas perioda vēstules ir pazudušas, bet es, “uz nervu pamata” sāku lasīt tās, ko es esmu rakstījis no Kaļiņingradas. Tagad es varu papildināt savu stāstīto ar dažām detaļām.

Tā nemanot paiet diena. Jā, es nepateicu, ko es klausos. Nu, protams, Mocarta Rekviēmu! Vispār, jā – arī to. Tomēr tas notiek mana klasiskās mūzikas ceļojuma ietvaros – es nespēju nokāpt no saviem uzstādījumiem. Jā, pēcpusdienā, gluži negaidīti Klāss čatā apvaicājas, vai es ņemšu Physical Graffiti? Cepelīni pa jaunam ieskaņo savus albumus vinilā. Cik nu man vairs ir atlicis – gribas atbildēt, bet tomēr piesakos – jā, disku es gribu. Dzīve takš’ vēl nav beigusies.

Pienāk pieci pēcpusdienā, kad jāzvana dakterim. Nosvīdušiem pirkstiem savācu numuru un gaidu. Asistente mani palūdz pārzvanīt pēc 10 minūtēm. Tā arī daru. Bezrūpīga balss drāts otrā galā man saka – “Jums viss ir kārtībā, nav nepieciešamas nekādas papildus darbības”. “Whoooooooo...”. Pēkšņi sajūtos kā slīcējs, kas negaidot sajūt pamatu zem kājām... Tā, ko es šodien neizdarīju? Eh, rīt paskatīšos. Piezvanu Ingrīdai, un izstāstu par saviem pārdzīvojumiem dienas garumā. Viņa mani labi saprot, jo arī pati agrāk ir šādām lietām gājusi cauri. Viss labs, ja beigas labas.

Vienīgi mazliet sakaunos, ka esmu aizrakstījis meitai. Tagad varbūt patiešām nāksies ņemties ar tām Atmiņām. Šīs lietas tagad vairs neliekas ne tik ļoti būtiskas, ne arī interesantas, kā visas dienas garumā man bija licies. Mjā, arī vīnu korķēt vaļā būtu lieki – es pielemju vakarā. Laicīgi aizeju gulēt un aizmiegu kā nosists.