Desolation Row - Bob Dylan

Don't send me no more letters no

Not unless you mail them

From Desolation Row.

Es vairs neklausos jaunu mūziku. Tas ir - gandrīz neklausos. Darba laikā centīgi laužos cauri klasikai - vēlos atlasīt tos albumus, kas man nekrīt uz nerviem. Sazin kādu apsvērumu vadīts, virzos no beigām. Mūzikas ir baigi čum - esmu iesprūdis kaut kur pie Prokofjeva. Dīvaini. Šāda mūzika man ne īsti patīk, ne arī nepatīk. To klausīties vienkārši paliek par paradumu. Varbūt, ka ar laiku pāries, bet pagaidām tā vēl nenotiek.

Tad vakarā, braucot mājās no šeptes, man mašīnā dārd smagais roks - jūtos noguris un nikns uz visu pasauli. Izlase "Baigā Skrobe" ir absolūti topā.

Mājās vakariņas, vīns vai kas cits un filmas - Lattelekom fīča skatīties TV arhīvu rullē. Pat reklāmas netraucē - tās tiek "pārtītas". Neatliek laika lasīt un komentēt ģīmjgrāmatā - aprobežojos vien ar pāris Like.

Tad seko saldais ēdiens. Es visus savus mīļākos albumus esu iebliezis planšetē, un tagad tos klausos. Onkuli Tomu un The Band jau izgāju. Patlaban skan Dilans. Nezinu pēc kādiem kritērijiem man ir atlasīti 9 Boba albumi. Paralēli blandos pa tīmekli vai lieku kārtis. Tad kādu laiku lasu - līdz nogurums mani pievārē.

Rīt no rīta agri atkal došos nūjot pa mežu ar suni - tad es klausīšos debilajā tālrunī savas kompilācijas random režīmā. Esmu ticis aptuveni līdz pusei. Dziesmu ir nemaņā daudz.

Tad LR3 brokastojot, un es atkal sēžu mašīnā, kur skan Break On Through (to the other side). Dienas ir tik saspiestas, ka neatliek laika pat vinilam un tam ducim blūza albumu, kas pēc Ainara ieteikumiem, ir nokačāti, un tagad "kaktā rātni dus", t.i., gaida savu kārtu kaut kur flash diska dzīlēs.

Eh, kā viss ir noriebies - vienīgi Dilans ir lielisks! Un rīt viss atkal no gala. Vai tā ir laime?