Nauda

Ir tāds nodrāzts teiciens “Laime nav naudā, bet gan tās daudzumā”. Jā, es zināmā mērā esmu pieradis skatīties uz naudas lietām filozofiski. Man ir tāda karma, precīzāk, darba vieta. Viņi man maksā mēnesī noteiktu summu, ar kuru tad arī es cenšos iztikt. Laiku ap laikam man uzrēķina prēmijas. To lielums vai mazums dažkārt svārstās priekš tāda kā es tik fantastiskā apjomā, ka es pat ikdienā esmu pieradis domāt tā – nu pazaudēju štuku, nu divas – ar to vēl pasaule nebeidzas. Dažkārt sanāk šādu naudu iemantot. Par īstu naudu, kad būtu mērāma miljonos vai pat miljardos, kā redzams, es neprātoju. Dzīvoju pārticis un esmu apmierināts ar to, kas ir.

Esmu dažkārt nokāvies ar pārdomām, kas notiktu, ja kādu dienu kantoris “atkostu” mani un sāktu man algu samazināt. Pie kādas summas es ietu prom? Nācās secināt, ka ne pie kādas. Siltas telpas ar interneta pieslēgumu, bezmaksas dators, planšete, telefons... Neierobežots mobilā interneta pieslēgums. Dienesta auto par 100 eirām mēnesī. Veselības apdrošināšana... Atteikties no kā tāda būtu vienkārši neprāts.

Nu, lūk, bet periodiski man “uznāk”. Pirms gadiem pieciem man kļūdas pēc ieskaitīja palielāku prēmiju, un es iegādājos Ingrīdai auto. Toreiz dilemma bija tā, ka man bija kļūdaini pierakstīti sasniegumi, bet grāmatvedībā neviens tā arī to nepamanīja. Šoreiz ir citādāk. Man ir iedots smieklīgs “tārgets”, t.i., peļņas apjoma plāns, kas jāsasniedz. Turklāt nevis smieklīgs parastajā nozīmē, tas ir, ka tas nav neizpildāms, tas vienkārši ir salīdzinoši mazs. Jau pusgadā es biju to pārsniedzis un gaidīju, kad man tiks koriģēts šis cipars, bet nekas tāds nenotika. Lai nesanāktu gara kaķa vilkšana aiz astes, pateikšu, ka peļņas plānu pārsniedzu 4 reizes, par ko dikti sabēdājos. Lieta tāda – ja tu plānu izpildi, teiksim, par 100% vai pat vairāk, prēmijas par to ir visai iespaidīgas. Ja parādās kaut kas idiotisks, kā manā gadījumā 400%, tad šāds gadījums tiek nosūtīts uz “augšu” pārskatīt. Un uz to viņi ir meistari.

Tā es bez īpašām cerībām gaidīju, kad tiks apkopoti gada rezultāti, un kādas ir manas cerības saņemt lielāku vai mazāku prēmiju. Beigās nolēmu, ka, visticamāk, prēmija būs apgraizīta pēc 100% rāmja, kas arī nav slikti, bet tīri cilvēciska mantkārība man tomēr lika justies mazliet nelaimīgam. Tikai mazliet tāpēc, ka ilgajos gados biju jau apradis ar to, ka dažkārt nākas zaudēt, un es jau tāpat esmu galīgi nederīgs darbinieks.

Tāpēc jo patīkamāk šodien bija ieraudzīt savā bankas kontā pilnu prēmiju – “kā dzīvu”. No laimes nezinādams kur dēties, samaksāju nekustamā īpašuma nodokli visam gadam un apsūtīju divi kastes vīna pie Ingmāra. Vienu baltu, otru sarkano. Tagad tikai jānogaida līdz gavēņa beigām, un tad varēs ieraut.