Augstprātība

1.

Izrādās, ka visi ir viens otram čomi; viņi joko, pļāpā, smejas. Vienīgi es viens turos savrup un nepiedalos kopējās sarunās. Mēs tikko kā esam strīdējušies, un es joprojām jūtu, kā manas iekšas svilina niknums; es vienīgais nespēju aizmirst strīdu, bet domās izdzīvoju to atkal un atkal. Ko man būtu vajadzējis pateikt? Kā labāk varēju atbildēt pretiniekiem? Tagad ideju netrūkst; tās ir viena labāka par otru, bet diemžēl par vēlu – strīds ir beidzies. Jūtu, ka man nenormāli skauž, kā mani klasesbiedri spēj tik nepiespiesti nolikt domstarpības malā, un atkal justies pavisam relaksēti – it kā nekāda strīda nemaz nebūtu bijis.

Ta pie velna viņus! Varu iztikt arī viens pats, un ieņemu stāju, kāda, manuprāt, piemita Fileasam Fogam, kāda Žila Verna romāna varonim, kam man dikti gribētos līdzināties. Būt vēsam, vienaldzīgam, pat nedaudz garlaikotam par apkārt notiekošo, tā man liekas lielākā māksla dzīvē. Ja to vēl papildinātu teju neizsmeļamas naudas iespējas...

-         Jau atkal tu esi uzmetis lūpu! – Pēteris mani ar šādu piezīmi vienkārši šokē, bet uz viņu es nespēju skaisties – viņš ir mans labākais čoms. Es labprāt sēdētu ar Pēteri vienā solā. Diemžēl ar viņu jau sēž Arvīds – turklāt kopš pirmās klases. Bet man ir jāsēž kopā ar Uģi – dīvaināko puiku visā klasē un jāklausās viņa ērmīgajās pārgudrībās. Un tas tikai tāpēc, ka man kādreiz bija iepatikusies viņa sejas izteiksme smejoties – Uģim tad acis samiedzās cieši, cieši, atstājot tikai šauras strīpiņas, kas nav īsti simetriskas. Viņš bērnībā ir cietis autokatastrofā, un pēc operācijas viņa seja ir mazliet greiza.

-         Uzmetis lūpu? Ko tu ar to domā? – pirmajā brīdī es nespēju Pēteri saprast. Uzreiz nāk prātā māsasdēls, kas vēl ir bēbis. Ja kaut kas viņam nepatīk, apakšlūpa manam radiniekam no sākuma izstiepjas gara, gara, tad dīvaini sarullējas, un viņš sāk bimbāt.

-         Tev vienmēr atkarājas apakšlūpa, kad tu neesi omā, - Pēteris atbild. – Tad tu izskaties tāds augstprātīgs.

Dīvaini. Vai tā varētu būt patiesība? Es izskatos augstprātīgs? Jā, es, tēlodams vēso džeku, tad mēdzu ieelpot caur muti, nedaudz pavirzot uz priekšu apakšžokli. Bet tas taču ir tieši pretēji tam, kā uzmet lūpu mans māsasdēls! Lai kā tas arī nebūtu, šīs piezīme no drauga man liekas savāda, savā ziņa pat šokējoša. Bet varbūt labāk, ka tā? Citādāk visi atklās, cik es patiesībā esmu nikns, vientuļš un nelaimīgs. Man negribas, lai kāds spētu lasīt, kas norisinās manā dvēselē. Ka es skumstu, jo nespēju atrast draugus, cik ilgi manī sūrst aizvainojums, kā es pārdzīvoju, ka ar mani reti kurš vispār runā.

2.

Man galvā skan vārdi no kaut kādas operas krievu valodā: “О дайте, дайте мне свободу!” Vienlaicīgi saprotu, cik tas ir bezcerīgi – brīvību man neredzēt. Mēs ar brāli esam pielikti pie darba, turklāt bezcerīga. Tas nav tā, kā piemēram, ir jānorok un jāsaved sētā kūdras čupa, un, jo ātrāk tu strādāsi, jo drīzāk pabeigsi un varēsi doties savās gaitās. Tādās reizēs dažkārt ir pat iespējams piesaistīt draugus, lai palīdz ātrāk nobeigt, jo īsta vērtība brīvībai ir tikai tad, kad varam to baudīt kopā.

Mēs palīdzam Sencim zēmerēt dēļus. Ripzāģis-ēvele šim nolūkam ir īpaši pārbūvēts, un mēs stumjam dēli gar rotējošiem asmeņiem, kas vienā tā malā izveido gropi, bet otrā – tāda paša profila izvirzījumu. Ar zēmerētiem dēļiem ir paredzēts izklāt grīdu mūsu mājā.

Strādājam mēs četratā – mēs ar Jāni, Sencis un vēl Māris, ko Mūrniece ir piekomandējusi mums palīgos. Papus ar Jāni dzen dēli iekšā “stanokā”, bet mēs ar Māri to saņemam un kraujam grēdā. Laiks ir karsts, saule nežēlīgi cepina, bet darbam gala neredz. Es iedomājos, ko patlaban dara Olafs – droši vien makšķerē asarus kaut kur Mazajā līcī zem laivām. Kā arī man gribētos viņam piebiedroties! Vispār makšķerēt zem laivām mēs sākām pavisam nesen. Pirms tam mēs galvenokārt nodarbojāmies ar ķeselēšanu.  Parasti tādā pasākumā piedalījāmies gandrīz visi – ne tikai es ar Olafu, bet arī Jānis un Viesturs. Dažkārt arī Armands, bet viņš retāk. Tad mēs klusiņām bridām pa tējas krāsas ūdeni, cenšoties ielenkt zivju barus, kurus pēc tam strauji dzinām ķeselē. Izcēlējs vienmēr bija Olafs, bet es uzņēmos visgrūtāko dzinēja vietu – es gāju pa dziļumu. Jānim un Viesturam drīz apnika šī pēršanās pa ūdeni, un mēs ar Olafu palikām divi vien. Jā, divatā ķeselēt ir praktiski neiespējami – zivis vienkārši izbēg pa abām malām, kad es tās dzenu ķeseles virzienā.

Reiz, atgrūžot kādu laivu, pamanījām, ka zem tās ir sapulcējies pamatīgs asaru bars. Turklāt zivis bija riktīgi lielas – pamatā “džeksoni”, bet Olafs teica, ka ir pamanījis arī pāris “budas” (“džeksons” ir sprīdi gara zivs, bet “buda” lielāks par to. Riktīgi lielu asari vēl saucam par “buda oņegins” – tikai neviens īsti nezina kāpēc tieši šādi).  Nuja, tad arī sākās. Ķērām mēs asarus, turot makšķerauklu vienkārši rokā. Tu klusiņām sēdi un palaid uz āķa uzmauktu slieku gar laivas malu un sāc lēnām to cilāt augšā un lejā. Drīz piesakās “klients” – no laivas apakšas parādās strīpainā zivs. Tā izskatās neiedomāji skaista ar savām sarkanajām spurām. Un vienlaicīgi arī drusku pastulba. Kādu mirkli asaris vēro ēsmu, un tad metas tai virsū. Kad slieka pazūd viņam mutē, ir jācērt uz augšu.

Vakar es uzstādīju rekordu – noķēru 50 asarus. Par četriem vairāk nekā Olafam. Bet šodien man ir te jāvergo, zēmerējot šos stulbos dēļus! Esmu tik nelaimīgs, cik nelaimīgs cilvēks vien var būt. Tieši tajā brīdī Māris, atpakaļejot pēc jaunā dēļa, izpilda dīvainu pantonīmu – viņš kariķē mani. Atkārto visas manas kustības, bet seja ir saviebta tik neiedomājami augstprātīgā vieplī, ka man pirmajā brīdī gribas vienkārši šaut viņam pa purnu – lai arī viņš ir gadus trīs vecāks un vismaz divreiz stiprāks par mani. Bet tad manu niknumu nomāc izbrīns – acīmredzot Māris domā, ka es kaut kā īpaši augstprātīgi iznesos. No kurienes viņam tādas domas?

3.

“ne es Tev ko pārmetīšu, ne noteikšu, kādam Tev būt, bet bez visa, kas man tevī patīk, ko cienu un mīlu, Tu esi ļoti augstprātīgs.“

Dzīve iet uz priekšu vai, pareizāk sakot, tuvojas noslēgumam. Man tā ir padevusies gandrīz neticami veiksmīga. Es neesmu bijis mērķtiecīgs karjeras taisītājs, nekad neesmu centies ar elkoņiem pastumt citus malā – dzīvoju mierīgi un laimīgi, un viss, ko viens sirds var vēlēties, pats krīt man klēpī. Saņemot šādu daļu nepelnītas laimes, es nemitējos sev atgādināt – tu neesi visu šo pelnījis, jo neesi ne par matu labāks par citiem; tev vienkārši ir paveicies. Katram cilvēkam ir savs veids, pielietojums vai sfēra, kurā viņš ir īpašs, un tāpēc nav ne mazākā pamata kādreiz domāt, ka tu varētu sevi ieskatīt kā pārāku vai vērtīgāku par citiem. Otras zāles pret augstprātību, kādas es lietoju, ir pašironija – man patīk paņirgt pašam par sevi. Jo kurš gan cits, ja ne es pats, redz visus trūkumus, kas man piemīt.

Jā, tas viss var izklausīties baisi smalki, bet vakar Klāss pateica, ko par mani domā. Jāatzīstas kārtējo reizi mani pārsteidza, un es steidzu “kāļot”, ar ko viņš pamato savu vienkāršo domu. Izdomājos krustām šķērsām, nolamāju draugu par klasisko diskusijas vai strīda priekšmeta pārnešanu uz pretinieku (mani nenormāli kaitina mūsdienās tik vispārpieņemtā prakse nevis apstrīdēt teikto, bet sākt “apstrādāt” oponentu), bet beigās nonācu pie šāda secinājuma – acīmredzot nespēja domāt par to, kā jūtas cilvēki tev apkārt, ir galvenais iemesls, kāpēc mani uzskata par augstprātīgu. Jā, šajā ziņā es esmu vainīgs. Bieži es pat nepamanu cita cilvēka klātbūtni, nemaz nerunājot par to, kā viņš varētu justies. Nu pārāk bieži es esmu aizņemts ar kaut kādu aplamu prātuļošanu pie sevis, un neradu citiem komfortablu jušanos manu blakus. Un nav svarīgi vai tas notiek fizikāli vai virtuāli. Es gan to drīzāk dēvētu par pieklājības trūkumu un sliktu audzināšanu, nekā augstprātību. Bet lai nu paliek. Man likās amizanti, ka Nazareth man liekas dižāki par Sex Pistols, bet kā pēc tam lai jūtas tie, kas uzskata pēdējos par kaut kā liela aizsācējiem? Kad es to gluži nejauši “izspļāvu”, es nevienu mirkli nebiju domājis izteikties par pankroku; man vienkārši likās jocīgi, ka tīņu gados klausīta mūzika vienmēr liksies OK; pat tad, ja vēlāk neko tamlīdzīgu pat dzirdēt negribas.

Augstprātība? Jā, droši vien. Iedoma, ka esmu visu lietu mērs? Bet, protams! Subjektīvisms? ... vienkārši nogurums no tā visa. Un kāpēc es līdu ar savu “gudrību” ģīmjgrāmatā?