Garbage time

Klāt ir pavasaris un līdz ar to domas par gavēni. Mūsu senči vēl pirms visādām kristīgām ticībām esot tādu ievērojuši. Nu labi – štrunts par senčiem, onkulis Teodors arī tā darīja. Viņš bija tips, no kā man bērnībā bija dikti bail. Neskatoties uz lielo vecumu, viņam piemita biedējoši zema un skaļa balss. Teodors katru gadu pavasarī samazināja ikdienas pārtikas devu mēneša garumā, līdz beigās vienu dienu uzturā lietojis tikai ūdeni. Pēc tam lēnām atgriezies atpakaļ pie ikdienas pārtikas normām.

Teodora metodi man atdarināt negribas. Labāk es atteikšos uz 40 dienām no kā tāda, kas man ir dikti mīļš. Un kas gan tāds var būt cilvēkam manā vecumā? Zināms – alkohols un saldumi. Sacīts – darīts. Nolemju 6 nedēļu garumā veikt eksperimentu ar cilvēku – atteikties no šīm divām lietām, no kurām jūtos atkarīgs.

Ar saldumiem ir visvienkāršāk. Izrādās, ka tos pavisam mierīgi ir iespējams aizstāt ar augļiem. Tā es riju vīnogas, mandarīnus, apelsīnus, banānus un tamlīdzīgas nelietības tādos apmēros, ka mani darba kolēģi manā virzienā raugās ar bažām – vai ar Mārtiņu ir viss kārtībā? Es savukārt izbaudu šo “diētu”, un beigās nolemju, ka tādā garā turpināšu arī pēc gavēņa beigām. Manam pasākumam iet jau 5 nedēļa (es nepieturos pie kristiešu leģendās noteiktiem termiņiem), bet es burtiski izbaudu šo gavēni. Tiešām – nafig man rīt šokolādes un šerbetu, ja ir pieejami visi šie augļi? Un vasarā ies vēl čum lustīgāk – sāksies zemenes un ķirši.

Ar alkoholu tik viegli nav, bet ar laiku esmu piemirsis, ka man gribas ieraut. Pavisam reti atceros, cik smalki es apdzeršos, kad gavēnis būs beidzies. Esmu pat pasūtījis divas kastes vīna šai idejai par godu.

Ja ar to viss beigtos, būtu nāvīgi labi. Gavēņa otrajā nedēļā es aizgāju uz kādu teātra izrādi par atkarībām. Starp populārākajām (vīns, narkotikas) tur tika pieminēts internets. Jā, patiesībā tā ir mana īstā atkarība, un es pievienoju vēl vienu atturēšanos savam sarakstam – nedrīkstu lietot Tīmekli. Te, protams, es pavisam drīz aptaisījos. Izrādās, ka es nevaru veikt savus darba pienākumus, ja ievēroju šo atturēšanos 100%. Pamazām atcēlu vienu aizliegumu pēc otra. Vispirms atkal pieslēdzu internetam mobilās ierīces – tālruni un planšeti. Citādāk es nezinu, cik ārā ir silts vai auksts, kad no rīta eju staigāt ar suni. Spotify arī neskan bez tā. Pēc tam atļāvu sev pārbaudīt e-pastu. Tad lasīt ziņas portālos, bet beigās pieķēru sevi nikni ķīvējoties ar Ņujorkas nikerbokeru faniem kādā viņi portālā. Biju tā aizrāvies, ka foruma dalībnieki mani pat noturēja par maskējušos Kristapa Porziņģa brāli – smieklīgi gan ir tie amīšī! Tomēr skaidrs ir viens – es esmu izgāzies. Lai arī es četru nedēļu garumā neesmu pinies sociālajos tīklos, piemēram, ģīmjgrāmatā, patiesībā es viss esmu Tīmeklī iekšā. Tāpēc šodien nolēmu vienkārši padoties. Tikai ar nosacījumu – ziņu portāliem tērēt ne vairāk kā pusstundu dienā un ģīmjgrāmatai – tāpat. Redzēs, kā ies.

Šīs četras nedēļas nav tomēr pagaisušas gluži bez pēdām – esmu guvis vairākas mācības. Vienkārt – vērtēt laiku. Agrāk, ja kādas 10-15 minūtes nebija īsti ko iesākt, es vienmēr “aiz nav ko darīt” skatīju FB. Tagad es tās aizpildīju ar lasīšanu, un man sāk likties, ka es 4 nedēļu laikā esmu izlasījis vairāk grāmatu nekā pagāšgad pa visu gadu. Dzīvē neeksistē tāds jēdziens kā garbage time - не думай о секундах свысока...

Otrkārt, tu sāc vērtēt savu dzīvi – parastais jautājums “kā tu tērē mūžību?” (kas ir skatījies “Murkšķa dienu” varbūt atcerēsies). Šis jautājums ir tik “piepacelts”, ka vairāk izplatīties par to nevēlos.

Nu, un trešais, bet pēdējais – cik man ir nožēlojami vājš raksturs! Ceturtajā nedēļā neizturēju.