Lodziņš un Krēmers

Atceros sen, sen – vēl ģīmjgrāmatas ziedu laikos, kad mēs tik aizrautīgi apspriedām mūziku un ceļus, kā līdz tai katrs bijām nonākuši, es sapazinos ar Ainaru. Virtuāli, saprotams. Mēs salīdzinoši ilgi bijām debatējuši par Led Zeppelin un tamlīdzīgām nelietībām, un man sagribējās ieaicināt Ainaru par draugu. Pirms tam es mazliet papētīju, kas par viņu ir atronams tīmeklī. Ainars bija tikko pametis darbu kaut kādā “Rīgas piensaimnieks” vai kaut kamā tamlīdzīgā, kur viņš bija bīdījis mārketingu – cik nu varēja saprast no tām informācijas druskām.

Tobrīd arī Klāss dabā vēl nebija sastapts – tikai, ka zināju, ka tāds ir. Un tad nu Klāss sadomāja rīkot kaut kādu vinila klausīšanos Barona ielā Mūzikas Bibliotēkas telpās, kur satikām Elitu. Viņa tad arī sapazīstināja mani ar Ainaru. Tipāžs viņš, zināms, ir visai atraktīvs – mazliet atgādina Fantomasu. Tad un tagad mani pārsteidz Ainara erudīcija – viņš brīvi orientējas gan rokmūzikā, gan klasiskajā, gan džezā. Var nosaukt izpildītāju vārdus – visu to, ko es pats “internāta” iespaidā sāku piemirst. Tomēr toreiz vēl nekāda lielā pazīšanās mums nesākās – tas notika vēlāk, kad bijām pāris reižu tikušies Klāsa vinila pasākumos “Garāžā” un, protams, arī viņa grāmatas prezentācijā.

Izrādījās, ka Ainars dzīvo salīdzinoši netālu no manis – Čiekurkalnā. Pāris reižu paciemojāmies pie viņa un viņš ar savu kundzi (civilsievu, jādomā) viesojās arī pie mums. Vispār man radās iespaids, ka Ainars dzīvi tver ļoti līdzīgi kā es. Tikai ka viņš ir nesalīdzināmi gudrāks un arī drosmīgāks. Ar pēdējo es domāju uzdrošināšanos. Izrādās, ka viņš pats audzē zāli, ko mīl arī uzpīpēt. Un ne tikai zāli, bet arī kaut kādas sēnes, kas padara dzīvi interesantāku. Vispār Ainaram ir daudz visādu aizraušanos, un visu to viņš dara stilā.

Ainara kundze – Indra – likās burvīgākais cilvēks pasaulē, kuras dzīvi nedaudz aptumšo mirkļi, kad Ainars pārlieku ļauj vaļu savam valdonīgajam raksturam. Tad Indrai ir jāparāda visa sava gudrība, lai piemērotos šim vīriešu šovinistam. Tomēr pagāšgad Ingrīdas vārda dienā atklājās nepatīkama lieta – Indra bija izplatījusies par to, cik nenozīmīgs ir viss senais (mākslas un arhitektūras izpratnē), ka šādas grabažas tikai traucējot dzīvot. Es pats diskusijā nebija klāt, bet tās dalībnieki vēlāk par Indru atsaucās klaji negatīvi.

Es to visu pārāk neņēmu galvā. Līdz vakardienai, kad kopā devāmies uz Kremerata Baltica koncertu Cēsīs. Indra īsā laikā sarunāja tik daudz muļķību (viņa mākot gleznot labāk par Aiju Zaiņu, bet Rotko gleznas viņa plāno atdarināt, krāsojot ar rullīti, utt.), ka man cilvēciski palikās Ainaru žēl. Viņam taču katru dienu ir jādzīvo kopā ar šo sievieti, kas, kad ver vaļā muti, runā vienu aplamību pēc otras.

Jā. Vispār man šā teksta mērķis bija pastāstīt par Kremerata Baltica – koncerts bija vienkārši brīnišķīgs, bet tā vietā sanāca garāka muldēšana par Lodziņiem.