Sponsori.

Daudzi radošo profesiju pārstāvji ir atkarīgi no sponsoriem. Ir forši, ja mākslinieku pabalsta godīgi uzņēmēji vai ES fondi kultūras atbalstam. Bet ko darīt, ja vēlāk atklājas, ka sponsori nekādi baltie un pūkainie vis nav bijuši? Piemēram, Latvijā eksistē baņķieru suga, kas savu biznesa nišu redz ne sevišķi tīras naudas atmazgāšanā, kas visbiežāk nāk no Krievijas vai bijušajām “brālīgajām republikām”. Tādu darbošanās rezultātā nereti ir jāuzklausa neskaitāmi pārmetumi Latvijai no dažādām valstīm, pašu afēristu mītnes zemēm ieskaitot. Nemaz nerunājot par ASV un citiem Rietumu sabiedrotajiem, kas cīnās pret pasaules terorismu, jo tieši teroristiem šādas melnās naudas plūsmas ir nepieciešamas kā sirds asinis.

Tomēr stāsts jau nav par šiem darboņiem, bet par mākslu. Vai ir iespējams un cik ir iespējams abstrahēties no tā, cik tīri ir naudas avoti? Varbūt tas ir pareizi likt netīrai naudai strādāt mākslas, tātad visas sabiedrības labā? Te nāk prātā Vorena grāmatā “Visā ķēniņa zemē neviens”, kur šis jautājums ir apspēlēts ļoti vispusīgi. Vai ārsts Ādams Stentons drīkstēja pieņemt darba piedāvājumu no politiķa Villija Stārka, zinot, kā tas pie naudas ticis – ar korupcijas un šantāžas palīdzību. Arī pats Stārks, veicot savu mūža labo darbu – ceļot savu ideālo slimnīcu – bija vēlējies iztikt bez kādiem šaubīgiem darījumiem. Grāmatā es salasu atbildi – nē, jo tas vienmēr beidzas bēdīgi. Stārku vienkārši piespieda iesaistīties shēmās, bet beigās viņu nogalināja tas pats Stentons, kas bija kļuvis par mēlnesības upuri. Jā, cita starpā, šie notikumi nav tā vienkārši izdomāti – gubernatoram Stārkam bija reāls prototips – kāds kongresmenis, kas darbojās Amerikā 30tajos.

Šis stāsts liek aizdomāties par mākslinieku likteni Padlatvijā. Tur, ja gribēji strādāt savā profesijā – esi tik laipns un sadarbojies. Vai nu glezno Ļeņinu vai ko tur vēl valdošā kliķe paģēr, vai mirsti badā. Līdzīgi bija visās mākslas jomās, īpaši literatūrā. Varēja, piemēram, vienkārši tikt liegtas publicēšanās iespējas. Un ko rakstnieks vai dzejnieks bez tām iespēs? Turpretī tie, kas bija gatavi to krupi norīt, dzīvoja visnotaļ labi.

Par to īpašo kategoriju, kuru vārdi ir meklējami čekas maisos, vispār negribas runāt. Tagad, protams, var teikt, cik necilvēcīgi viņi tika šantažēti un kādām tik briesmām netika pakļauti. Godīgi sakot, neticu. Sātana zīme tika iemantota daudz prozaiskāku iemeslu dēļ. Piemēram, lai varētu braukāt uz ārzemēm.

Varētu jau teikt, kas tur slikts? Vai tev gabals nokrīt, ka autors X tiek apskatīt pasauli? Es uz šīm lietām skatos no cita redzespunkta. Valdošajai kliķei bija nepieciešams kompromitēt tos, ko mēs uzskatījām par tautas godu un sirdsapziņu. Iedomājieties situāciju, kad dzejnieka sekotājiem, kas savam garīgajam līderim būtu gatavi sekot pat ugunī, pasaka, ka viņš ir prasts Stūra mājas stukačs? Ar vienu šādu paziņojumu pietiktu, lai šāda kustība sabruktu pati no sevis.

Mūsdienās tādas briesmu lietas nenotiek – laiki ir mainījušies. Tomēr veiklie biznesmeņi, pēc kuriem nereti “raud cietums”, kā to kādreiz teica kādā krievu filmā, čekas taktiku nav piemirsuši. Ja esi iesaistīts šaubīgā biznesā un dienas beigās sabiedrība tevī var saskatīt valsts nozadzēju vai starptautiskā terorisma finansētāju, ir viens labs veids, kā visus apmuļķot. Atbalsti tādus, no kuriem visi sagaida, ka viņi būs tautas godaprāts. Tauta vienmēr ticēs savām morālajām autoritātēm. Savukārt pašas autoritātes, visticamāk, nespļaus bļodā, kurā mazgā muti.

Turklāt to var lieliski paslēpt zem mecenātisma cepures. Kurš gan spēj atšķirt godīgu mecenātu, kuru interesē tikai un vienīgi atbalstīt Latvijas talantus, lai tie nestu zemes vārdu pasaulē, no tiem, kam tas ir auksts aprēķins un veids, kā nopirkt sava veida grēka atlaidi?