Par “Mēness teātris”

Izlasīju. No manas puses tas ir mazs varoņdarbs, jo pēdējos gados lasu maz, lai neteiktu – nemaz. Tas, protams, ir par jaunām grāmatām. Vecās mēdzu zelēt salīdzinoši bieži.

Pirms izsaku jelkādu vērtējumu, uzreiz pateikšu, ka es neesmu patriots – latviešu rakstnieku darbus neizceļu pār ārzemniekiem tikai tāpēc, ka viņi ir mani tautieši. Manās acīs visi rakstnieki atrodas vienādās pozīcijās. Neprātoju, kurš varētu būt pirmais “ģerevņā”. Latviešu autoriem ir tā priekšrocība, ka viņu valodu nav samaitājis tulkotājs. Jo ne vienmēr tulkojumi ir līmenī, ja varam ticēt ekspertiem. Vispār tulkojumi kā suga varētu būt atsevišķa viela pārdomām, bet tas nav šā teksta mērķis.

Ievas “Mēness teātri” es salīdzinu ar citām grāmatām žanrā, kuru es pie sevis dēvēju par fantastiku. Lielākā autoritāte šeit man ir Roberts Šeklijs. Viņā stāstu krājums “Šis tas par velti”, kas ir tulkots arī latviski, man liekas žanra alfa & omega. Salīdzinot “Mēness teātri” ar Šeklija labākajiem darbiem, gribas izteikt Ievai atzinību – ar izdomu un fantāziju viņai viss ir kārtībā. Viņa pilnīgi noteikti neatpaliek no slavenā meistara. Izdomāt šādu Teātra pasauli vien ir ko vērts! Ar katru lapaspusi apbrīna par Ievas domu lidojumu vienīgi aug augumā. Līdztekus, tāpat kā Šeklijam, iezīmējas dažādas problēmas, kuras man šķiet noskatītas mūsdienās un pārnestas uz fantastikas pasauli, lai tur tiktu izgaismotas pilnīgāk. Prātā šaudās visi iespējamie štampi, ar kuriem ir apgādāts katrs no mums – sākot ar Artmanes spārnoto teicienu slavenajā Streiča filmā, ka teātris nav tas, ko redzat uz skatuves. Paskatieties sev apkārt! – īstais teātris ir tur. Tad atkal nāk prātā pirmie realitātes šovi Latvijas TV, kuriem dažās epizodes man ir bijusi tā nelaime redzēt; kā arī “Čikāgas cerība”. Tas ir viens no seriāliem, par kuru man ir jāatzīstas – es to skatījos.

Īsāk sakot, sajūtu, problēmu, dažnedažādu domu mudžeklis no Ievas romāna manā galvā ir tā savijies, ka beigās es nejūtos spējīgs pat pateikt, kāda tad īsti ir šā gabala pamatdoma. Liekas, ka to tur ir baigi čum. Šajā ziņā ar Šekliju ir vieglāk – titulstāsts ir par absurdā pārvērstu ASV sabiedrību, “Četri temperamenti” – par personības dalīšanos, “Absolūtais ierocis” par varaskāri, utt. “Mēness teātrī” viss ir vienā jūklī – atsevišķas ainiņas no turieniešu seriāliem ieskaitot. Un kaut kādā brīdī es sevi pieķeru, ka es vairs nejūtu līdzi nevienam no romāna varoņiem – viņu dzīves un problēmas ir pārāk tālu no manis. Mīļākais tēls man ir robots, t.i., mīms, bet arī tikai nosacīti. Varbūt tāds arī ir Ievas mērķis?

Es, protams, esmu garastāvokļa cilvēks, un tas lielā mērā iespaido manas uztveres spējas. Tomēr fakts paliek fakts – grāmata man likās interesanta sākumā un beigās, bet pa vidu bija periods, kad es sevi pieķēru, ka sāku skriet lasāmajam pāri. Man bija nedaudz garlaicīgi. Lai gan, iespējams, ka tas bija parastais “krimiķa efekts” – man ātrāk gribējās zināt, kas vada visu šo “durdomu” (kas ir scenāristi) un kam tas viss iet pie sirds (kas ir publika).

Beigās sāku nodoties visabsurdākajām pārdomām. Vai ideja māksla mākslas pēc nav absolūti stulbs uzstādījums? Kas ir tās vērtības, kuru dēļ mēs dzīvojam? Šie un citi jautājumi man planē kaut kur apziņas pakaļējā plānā. Atbildes uz tiem šobrīd nemeklēju, jo nejūtos līdz tam vēl izaudzis – man ir tikai 60 (t.i., būs rudenī).

Ja jau grāmata spēj cilvēku izsist no garīgā līdzsvara, jādomā, ka tā ir laba. Tikai vienu lietu vēl piebildīšu. Es paralēli tai izlasīju “Trīs vīri laivā” – lai spētu saglabāt normālu nopietnības un humora proporciju. Romānā neatceros kādu smejamies. Joku, manuprāt, t.i., tādu, kurus arī es saprastu, neatradu (ja nepaskrēju garām). Varbūt, ka tas ir ok – Orvela gabalus lasot, reti kurš smejas līdz asarām. Tomēr man liekas, ka dažreiz vajag iepīt pa lētam jokam – kā dzied tajā dziesmā.