Sižets, varoņi un vide.

Pirms aptuveni divi nedēļām bija nodarbība, ko Ieva novadīja viena pate – bez Rolanda. Salīdzinoši nejēdzīgs pasākums. Gandrīz visu laiku tika spriests par nākamo mājas darbu. Ieva draudēja, ka tagad viņa varbūt vienu otru varbūt pat izlasīs. No viņas mutes tas izklausījās, ka tiek solīta nez kāda debess manna. Muļķīgi. Vai nu noziedo kādu laiku un palīdzi vai atzīsti, ka pasākuma ideja, ka mēs pārtiekam viens no otra, t.i., mācāmies viens no otra. Aizsteidzoties notikumiem priekšā, pateikšu, ka nākamajā nodarbībā Ieva paziņoja, ka kaut kādu personisku problēmu dēļ viņa nav dabūjuse izgulkēties, un tāpēc solītā darbu analīze izpaliks. Ta pie velna viņu!

Toties Rolands bija ieradies un stāstīja, kā varoņiem piešķirt trīs dimensijas. Pēc Ievas haotiskās pļāpāšanas iepriekšējā nodarbībā tas likās pat forši. Beigās, man par lielu pārsteigumu, neviens nevēlējās uzdot viņam nevienu papildjautājumu. Tāpēc notika neticamais – jautāju es. Domāju, ka šamais kaut kā gudri nošķūrēs mani malā, bet Rolands atstāja tādu iespaidu, ka viņš labprāt papļāpātu vairāk un plašāk. Mani tas pārsteidza, jo biju jau paspējis izveidot acīmredzot maldīgu priekšstatu par viņu. Bet varbūt tas ir pavasaris, kas mūs visus ir pārsteidzis nesagatavotus, ir pie vainas šādām izmaiņām uzvedībā.

Vispār arī uz Ievu jaukais laiciņš ir atstājis iespaidu. Ja agrāk piemērus viņa nereti meklēja fekālās tēmās, tad tagad tie atrodas saistībā ar vārdu savienojumu “mežonīgs sekss”. Pavasaris, odnako.