Kāpēc mēs rakstām?

Jā, tiešām, kāpēc? Šis dīvainais jautājums man paspruka neviļus vārdu apmaiņā par “izvarošanas kultūru”, un vairs nedod miera. Protams, cilvēki, kas ir saskārušies vai arī cietuši no vardarbības (vienalga kādas), cīnīsies pret to, un viņiem rakstīšana var kalpot kā līdzeklis šajā cīņā. Citi varbūt nopietni apsver rakstniecību kā savu nākotnes nodarbošanos. Un, droši vien, atradīsies arī tādi, kuri vienkārši nosit laiku, jo rakstīšana ir pietiekoši aizraujošs sporta veids un pats apmācības process gana interesants.

Bet kā ir ar mani? Planēju kaut kur pa vidu – mana motivācija ir mainīga. Sākotnēji rakstīšanai pieķēros tāpēc, ka gribējās piepulcēties ļaužu grupai, kas “redz dziļāk un savādāk”. Cik tad ilgi būsi prasts IT-ešņiks, t.i., visparastākais cilvēks pasaulē? Sirds taču vienmēr ilgojas “pēc kaut kā cēla un nezināma”. Šādā situācijā viens nomaina auto, cits sievu, bet es, lūk, “uzstročīju” pāris tekstu. Pats pirmais bija par paģirām (man sāpīgs temats), tad turpināju par mūzikas lomu manā dzīvē, bet pēc tam sāku vienkārši pierakstīt sapņus. Man tādi rādās katru nakti, un draugi labprāt šos tekstus lasīja – tie likās amizanti. Tomēr drīz no šā sporta veida nācās atteikties, jo regulāri mēģinājumi pēc pamošanās atcerēties sapni noved pie hroniska bezmiega. Tāpēc no sapņu fiksēšanas nācās atteikties. Tagad ļoti reti atļaujos kādu sapni izlikt uz papīra, jo zinu – ar tādām lietām jokoties nedrīkst.

Vēlāk pa druskai rakstīju industrijas un citiem žurnāliem par to pašu sasodīto IT tēmu. Dažiem patika mans nenopietnais izklāsta veids, bet īstie profi, t.i., žurnālisti mani apsmēja. Reiz iedevu meitai izrediģēt manu kārtējo “ģeniālo” tekstu, un saņēmu to atpakaļ Šveices siera stāvoklī – visu vienos caurumos, t.i., kļūdās. Tas uz mirkli atsaldēja manu vēlmi pievērsties rakstniecībai.

Tomēr pēc kāda laika aicinājums pašizteikties ar rakstīšanas palīdzību man atgriezās. Motivācija vairs nebija tik daudz zīmēties (pusmūža krīze acīmredzot bija laimīgi pārdzīvota), bet drīzāk izklaidēties. Man patika rakstīt par mūziku. Pareizāk sakot, nevis par mūziku, bet gan par sajūtām ap to. Izvēlējos kādu dziesmiņu pēc nejaušības principa un tad rakstīt par atmiņām, kas saistās ar to. Kombinācijā ar vīnu tā bija visnotaļ patīkama izklaide vakarā pēc darba. Rakstīto izvietoju blogā – tehnoloģijas sniedz šādu unikālu iespēju “publicēties”.

Kādu dienu ar mani uzsāka čatu kāds populārs mūzikas apskatnieks – viņam likās interesanti, ka rakstu, piemēram, par Bobu Dilanu, Pink Floyd, utt. Tieši tobrīd manās rokās nonāca viņa grāmata par 101 mūzikas albumu. Sāku rakstīt atsauksmes. Nevis par grāmatu, bet gan par katru apskatīto albumu – kādu iespaidu tas bija atstājis uz mani un ko es domāju par autora recenziju. Īsāk sakot, sākām sarakstīties, bet vēlāk šī mūzikas apspriešana pārcēlās uz ģīmjgrāmatu.

Jā, sociālie tīkli – tas ir spēks! Sapazinos ar daudziem citiem līdzīgi (un ne tik ļoti) domājošiem, virtuāli sapazinos arī ar pāris rakstniekiem, īsāk sakot, man sākās lielā dzīve. 101 albumu grāmatiņa, protams, sen jau bija beigusies. Tās vietā es paņēmu citu – 1001 albums, kas esot jānoklausās pirms tu atņirdzies. Klausījos, vērtēju, atcerējos. Un, protams, ar to visu dalījos ar saviem virtuālajiem draugiem, no kuriem daudzi bija paspējuši pārvērsties arī par fizikāliem.

Tad es ievēroju, ka man arvien mazāk gribas rakstīt par mūziku, bet čum vairāk par savu dzīvi. Motivācija atkal bija mainījusies – es gribēju, lai mani lasa. Šajā attīstības fāzē es dzīvoju līdz pat šobaltdienai. Tagad uz literatūru es skatos pavisam nopietni – kā uz glābiņu. Lieta tāda, ka agri vai vēlu es pensionēšos un ko tad es pasākšu? Tas ir zinātniski pierādīts, ka seniori, kas neapgrūtina sevi ar domāšanu, ātrāk saslimst ar visādām kaitēm, ko parasti pieklājīgi apzīmē ar vienu vārdu – demence. Nu, tā ir lieta, no kuras es labprāt vēlētos izbēgt. Tāpēc, ja kāds man prasa – kāpēc tu raksti?  – es droši atbildu – lai nesajuktu prātā!