Zāle

Man bija robs izglītībā, kuru gan, godīgi sakot, pārāk necentos aizlāpīt. Lieta tāda, ka es nekad nebiju smēķējis zāli. Jā, to pašu, ko Anšlavs Eglītis dēvēja par nezāli. Jaunībā es instinktīvi vairījos no visa, kas jelkādā veidā man asociējās ar narkomāniju. Vēlākos gados, kad uzzināju, ka zāle nekas īpašs nav – esot pat labāka lieta par alkoholu! – tad arī man sagribējās to pamēģināt. Tomēr nekad neradās izdevība. Pamanījāmies pat izbraukt visu Kolumbiju ne reizi neko tādu nepamēģinot. Nolēmu, ka paveikšu to kādreiz, kad ciemošos Holandē, kur šāda veida izklaide ir pavisam legāla un ikdienišķa.

Situācija pamainījās, kad sapazināmies ar Ainaru un Indru. Izrādās, ka viņi nodarbojos ar zāles audzēšanu pašu vajadzībām, un, zināma lieta, šīs vajadzības viņi arī pilnībā apmierina. Abi solījās uzcienāt mūs ar Ingrīdu pie izdevības. Uz to nebija jāgaida pārāk ilgi – Lodziņi ielūdza mūs uz Vecgada aizvadīšanas svinībām, kur tad arī tika nolemts uzvilkt dūmu.

Mēs vairs neesam nekādi jaunie, un ar vecumu visa veida sajūtas notrulinās. Vai nu izdzertā vīna iespaidā, vai vienkārši tāpēc, ka esmu palicis truls, zāles pīpēšana man vairs nelikās nekas ārkārtējs, interesants vai kā citādi ievērības cienīgs notikums. Pati dūma vilkšana izrādījās ārkārtīgi nepatīkama. Lietojām tādu kā miniatūru ūdenspīpi, smēķis lāgā negribēja degt, bet dūms koda rīklē. Beigās palika sajūta, ka esmu saelpojies degušu lupatu dūmus. Palika nelabi.

Ainars aicināja mani atslābt un nepretoties dūmam. Viņaprāt, es visu laiku atrodos tādā kā iespringtā aizsardzības stājā. Jā, šādas runas man nav nekas jauns – esmu tās dzirdējis bieži. Kādreiz par tām brīnījos, tagad tās garlaiko. Laiks, kad es domāju, kā gan es izskatos apkārtējo acīs, ir palicis tik tālu pagātnē, ka es pat šaubos, vai tāds vispār kādreiz ir bijis. Mani vairs īsti neinteresē, ko cilvēki domā par mani. Esmu par vecu, lai mainītos, un kāda gan jēga no t.s. feedback, ja neko netaisies ar to iesākt?

Cita lieta, ja kāds sadūšotos un padalītos, ko domā par maniem rakstu darbiem. Kas ir labs, kas slikts un tamlīdzīgi. Es pat neapvainotos, ja godīgi pateiktu, ka tas viss nekam neder. Būtu jau nedaudz sāpīgi, zināms, bet tādas lietas labāk noskaidrot laicīgi. Citādāk nākas dzīvot neziņā.

Nuja. Ainars turpina skaidrot, kas tagad notikšot. Iesākumā būs lielisks garīgais, vēlāk vēl tur kaut kas, bet pašās beigās – neparasts rijīgums, kas gan nekas labs neesot. Indra smejoties iestarpina, ka Ainars zāles iespaidā runā nenormāli daudz. Jā, tā ir vistīrākā patiesība. Viņš dod ārā kā no ložmetēja, laiku pa laikam pārjautājot: “Nu, vai man nav taisnība?”

Namatēva ietekmēts, lūkoju saprast, kādu iespaidu zāle ir atstājusi uz mani. T.i., ja neskaita pretīgo degošu lupatu smārdu kaut kur rīklē - man no tā joprojām ir nedaudz nelaba dūša. Citādāk nekādu īpašo sajūtu nav. Tikai ievēroju, ka es biežāk kā vidēji iesaistos sarunā, un pēc vārda kabatā man nav jāmeklē – liekas, ka tie atrodas apbrīnojami viegli. Tomēr šāds dvēseles stāvoklis man nav pārāk svešs – tā parasti notiek, kad baudu vīnu un tieši to, cita starpā, es arī daru. Tad kādā brīdī saprotu, ka atbildot uz kādu jautājumu,  esmu aizmirsis sarunas tematu. Atkal – tā man gadās šad un tad, bet tagad šis defekts liekas saistāms ar zāles pīpēšanu.

Ainars turpina runāt, haotiski lēkājot no temata uz tematu, un es pieķeru sevi, ka regulāri pazaudēju sarunas pavedienu. Man liekas, ka viņš runā par vienu, bet tad izrādās, ka Ainars jau ir domājis pavisam ko citu. Pēkšņi mani pārņem apgaismība – tas taču arī ir tas zāles efekts! Mana domāšana ir sākusi klibot, un es nespēju sekot teiktajam. Kaut kāds sviests! Nolemju runāt mazāk, lai pārāk neizgaismotu savu stulbumu. Ērtāk atlaižos zvilnī. Tas viss ir vienā ādā, ar kaut kādu īpašu “iesūkšanas” funkciju – kas ilgāk tajā ir sēdējis, nespēj vairs tā vienkārši uzslieties uz pakaļkājām – šausmīgi ērts sēžamais. Tā notiek arī ar mani – es miegu ciet. Vienreiz mani uzbukņī augšā Ingrīda, otrreiz Ainars, skaļi sasitot plaukstas, lai pastiprinātu savu stāstu, kuru esmu pamanījies nogulēt.

Laikam jau jāpošas mājup. Pa ceļam Ingrīda atzīstas, ka uz viņu zāle nekādu īpašo iespaidu nav atstājusi. Izskatās, ka tā pa īstam iedarbojas tikai uz namatēvu. Visiem pārējiem – tā ne pārāk. Atzīstos par saviem uztveres traucējumiem. Ingrīda atsaka, tam nav nekāda sakara ar mani – Ainars tik ļoti vēlējies visu laiku runāt, ka neviens tā arī īsti nav spējis saprast, ko viņš grib teikt.

Kādreiz man bija licies, ka mūža novakarē, kad būšu vecs un dažādu slimību nomocīts, es meklēšu mierinājumu, smēķējot zāli. Tagad man vairs šādas pārliecības nava – kuram gan gribas elpot degošu lupatu dūmus?