Čekas maisi.

Portālu troļļi mēdz uzsvērt, ka Latvijā čekisti ir pie varas arī tagad. Manuprāt, sabiedrībai kopumā pagājušā gadsimta 70to un 80to stukači jau liekas gandrīz tikpat tāli kā pēc revolūcijas čekas terora īstenotāji. Tā ir vēsture, un nevienam tā nerūp.

Paliek vienīgi tas, ko es pie sevis dēvēju par “Piafas jautājumu”. Atgādināšu, ka francūžiem šī mazā dziedātāja bija kā simbols nepakļauties un nesadarboties ar nacistu okupācijas iestādēm. Vēlāk šis tēls tika attīstīts starptautiski, ne bez Holivudas piedalīšanās. Tomēr relatīvi nesen atklājās, ka Piafa ir bijusi Gestapo ziņotāja. Ko tagad iesākt ar šo faktu? Vai iznīcināt ļaudīs ticību, ka ir iespējams cīnīties par saviem ideāliem jebkuros apstākļos?

Tāpat vai līdzīgi ir ar Latvijas inteliģenci, kas sadarbojās ar VDK, stājās kompartijā vai brauca uz Maskavu slavēt “Ļeoņidu Iļjiču ļično”. Mūsdienu intelektuāļi sliecas viņus attaisnot – šie cilvēki ir izcili aktieri, dzejnieki, gleznotāji vai komponisti, mūsu lepnums, un kāda gan tam nozīme, ja no darba brīvajā laikā viņi rakstīja VDK atskaites un ziņoja vai nu par konkrētiem cilvēkiem, vai noskaņojumiem noteiktās aprindās. Īsāk sakot, viņi bija neģēļi, bet tas ir nieks salīdzinājumā ar visu to labo, ko viņi mums devuši.

Jā, izcili mākslinieki nereti mēdz būt arī pēdējie sūdabrāļi kā cilvēki – kā man nesen norādīja Ainars, runājot par kādu džezmeni. Man pirmā doma tad bija – kuru gan interesē, kāds viņš bijis cilvēks, ja reiz tik dievīgi prot pūst trompeti?

Agrāk, Padlatvijas laikos, es kolaboracionistus ienīdu. Īpaši kad viņi nostūma pie malas citus gleznotājus, aktierus, utt. No tā cieta daudzi. Tagad tas tiek pieklājīgi pasniegts kā ļoti ērta pozīcija – savās neveiksmēs vainot veiksmīgos. Pat sevi es varētu pieskaitīt pie cietējiem – neiestājos LU, nekļuvu par žurnālistu vai rakstnieku tāpēc, ka negribēju būt nekādās attiecības ar valdošo kliķi. Jā, tā tas bija. Tolaik domās ņirgājos pats par sevi – par šo ērto pozīciju.

Toties tagad man ir vienkārši žēl. Drusku žēl pat sevis par nepaveikto. Bet nu tā – ne pārāk dikti. Es toties esmu nodzīvojis laimīgu dzīvi, kas radošā profesijā, ja to ņem nopietni, nav nemaz tik viegli. Tomēr pulka vairāk ir žēl to, kurus godkāre vai slavas alkas (ļoti svarīgas īpašības māksliniekam – nekādas ironijas šeit) spieda iet uz kompromisiem ar sirdsapziņu. Ne jau no brīvas gribas viņi tā rīkojās. Tagad, kad tuvojas nenovēršamais (čekas maisu atvēršana), visi ir apjukuši. Viņi taču iemieso mūsu ideālus. Vai viss sajauksies ar dubļiem?

Iznāk, ka es viņiem piedodu? Laikam gan tomēr, ka nē. Jo piedot var tikai tiem, kas nožēlo. No skapja jānāk ārā nevis tāpēc, ka atmaskošana ir neizbēgama, bet gan sirdsapziņas mudinātiem. Tas laiks ir jau nokavēts.