Pasaka par kuģa būvētāju.

Kuģa būvētājs jutās laimīgs. Konstrukcijas bija stabili noenkurota stāvkrasta malā, un neviena pērkama sieviete (šajā brīdī viņš domāja krieviski) neko nevar viņam padarīt. Tagad varēšu mierīgi padzīvoties pa savu konstrukciju-kuģi un justies laimīgs – pie sevis priecājās kuģu būvētājs.

Tomēr ne tur ta bija. Viņš bija pieradis dzīvot ar ērtībām – dušu, WC, veļas mašīnu, trauku mašīnu un daudzām citām mašīnām, kurām visām vajadzēja tādu lietu, ko cilvēki pasaulē sauc par kanalizāciju. Uz kuģa tas viss bija paredzēts, tomēr uzglabāt notekūdeņus speciālā rezervuārā likās pārāk sarežģīti. Tāpēc kuģu būvētājs bija spiests izrakt atejas bedri. Krasts bija smilšains, kas priecēja kuģa būvētāju – notekūdeņi viegli iesūksies, un bedre tik ātri nepildīsies. Nebūs baigie rēķini “zelta vedējiem”.

Ticis galā ar šīm minorīgām (minor) lietām, kuģu būvētājs apmierināts ar savu veikumiņu nosēdās uz terases baudīt saulrietu. Te atkal bija problēma – saulei priekšā bija liela, salīkusi priede, kas aizēnoja visu labo skatu. Kuģu būvētājs lepojās, ka viņš ir “mužik skazal – mužik zģelal” tipa cilvēks. Daudz nevilcinoties, viņš paņēma motorzāģi un nogrieza traucējošo koku pie saknes. Tad, drusku padomājis, vēl trīs – jo tie arī varēja aizēnot skatu. Tad – pie vienām sāpēm – nozāģēja priedes, kas aizēnoja saullēktu. Ja māja, pardon, kuģis, ir kokos, tad sienas ātri var palikt mitras un uz tām metas sūna. Tas nekur neder.

Ticis galā ar šem darbiem, kuģu būvētājs steidzās baudīt vasaru. Kaitot, braukt ar riteni – aktīvi atpūsties, tā teikt. Te gan blakus galvenajam kuģim nācās uzbūvēt pāris mazāku, jo stiept dēli vai velosipēdu istabā arī nebija nekāds prāta darbs.

Pienāca un pagāja ziema, un kuģa būvētājs priecīgs un apmierināts devās apciemot savu kuģi-konstrukciju. Te viņu gaidīja nepatīkams pārsteigums – iebraucamais ceļš, kuru lietoja viņš viens, bija nejēdzīgi izdangāts. Nu, bet lai! Kuģa būvētāja džips ne tādus vien ceļus ir redzējis. Tomēr interesanti, kas būtu te braucis? Izrādās, ka, sekojot viņa paraugam, blakus viņa kuģim, abās pusēs ir novietoti vēl divi citi. Tas pa labi likās gluži ok, bet otrs – brrr! Tas bija pretīgs konteinernieks.

Ko darīt? Kā saglabāt savu privātumu? Konstrukcijai jābūvē apkārt sēta – cita ceļa nebija. Kad kuģu būvētājs bija ticis tikai līdz pusei, viņš ievēroja, ka konteinernieks arī nodarbojas ar teritorijas norobežošanu. Tikai viņš nelika glītu, ekoloģisku sētu, kā to darīja kuģu būvētās. Tas preteklis vienkārši izritināja dzeloņstieples, veidojot aizsprostus, kādi bija redzēti filmā par 1. Pasaules karu. Drausmīgi!

Vasara izrādījās lietaina, un kuģu būvētājam vairs nepatika braukt uz savu konstrukciju. Vieta bija palikusi gaužām neinteresanta. Koki ap kuģu konstrukcijām izcirsti, ceļi izdangāti. Lai kaut cik tos saglābtu, dziļākās bedres bija aizbērtas ar izdedžiem un būvgružiem.

Arī pludmale vairs nebija agrākā. No daudzajām atejas bedrēm sūcās ūdens, kas ietecēja jūrā. Ūdens tagad bija pilns ar pretīgām aļģēm, kas riebīgi smirdēja. Vai tādu viņš bija iedomājies savu kuģa būvi?

Arī ziema bija nejēdzīga – likās, ka katru mīļu dienu līst kā pa Jāņiem. Kad pavasarī kuģu būvētājs devās paskatīties uz savu konstrukciju, viņš vairs nepazina vietu – tā bija izmainījusies. Krasts bija nobrucis, jūra panākusi uz priekšu, bet viņa kuģis – aizpeldējis. Bet viņam taču bija licies, ka šis kuģis nekad nepeldēs..