Valsts

Vai es kāds Platons, lai prātotu par tik sarežģītām tēmām? Nē, taču – mani vada vecais, labais – “книгу тоже не читал, но мнение имею”. Turklāt ne tik daudz virzienā, kādai ir jābūt valstij, bet tik vien, ka es nepiekrītu daudziem, kas izplatās par šo tematu.

Nesen gadījās lasīt Tīmeklī, ka “Ja iedzīvotāji pamet valsti, tas nozīmē, ka valsts ir slima”. No sākuma izlasījās “tas nenozīmē”, un jau sapriecājos – lūk vēl viens domājošs cilvēks! Bet nē... Rūpīgāk ieskatoties, saprotu, ka šī atkal ir tā pati vecā gaudu dziesma, kura man patīk tikai vienīgi superintendanta Samsona izpildījumā filmā “Vella kalpi” (“Kāpēc nāve neņem manu dvēseli?”), zinot, cik jauki tā beidzās.

Tātad valsts esot slima, jo no tās brauc prom. Brexit gadījumā ir uzskaitīti miljoniem cilvēku – turklāt abos virzienos aptuveni vienādā skaitā – kas liecina, kas veselu valstu Eiropā nav un nemaz nevar būt. Kur tādas meklēt? Pēc ne pārāk ilgām pārdomām atbilde ir rokā – tā ir Ziemeļkoreja. No turienes neviens projām nebrauc. To nelielo procentu, kam ir izdevies izmukt, neskaitām.

Jā, kādreiz arī pie mums bija tāpat. Cilvēki tagad nobirdina pa asarai, atceroties “vecos, labos laikus”, kad pat laukos netrūka cilvēku. Te uzreiz gribas piemetināt – vislabāk jau Staļina valdīšanas periodā, kad visus sadzina kolhozos un atņēma pases. Lūk, jums arī veselīga un laimīga valsts!

Es zinu, ka tagad daudzi sašutumā metīsies man virsū un teiks, ka, lūk, Latvijas brīvvalsts pirms 1940. gada, īpaši Ulmaņa režīma gados, tāda bija. Ne nu bija, ne nu kā. Ideāla valsts spēj eksistēt tikai cilvēku galvās. Vislabāk otrajā vai trešajā paaudzē, kad nostāsti un leģendas par labo dzīvi tiek nodotas mutvārdu folklorā. Pavisam citādas sajūtas pārņem, ja palasām kādu grāmatu par tiem laikiem. Piemēram, to pašu Pāvila Rozīša “Ceplis”. Izrādās, ka 1. republikā viss ir noticis ļoti līdzīgi kā mūsdienās. Kapitāla uzkrāšanas laikā apšaubāmi biznesa ļaudis biedrojās ar pērkamiem politiķiem, un viņu darbības maz atšķīrās no tā, ko redzam šodienas Latvijā. Arī pats Kārlis Ulmanis partiju laikos bija tajā visā līdz ausīm iekšā – nebija nekāds svētais. Un arī viņa apvērsums un autoratīvais režīms nebija nekāda atbilde. Ulmaņa laime nelaimē ir tā, ka viņa politika nepaspēja piedzīvot bankrotu tikai un vienīgi tāpēc, ka sākās karš un Latviju okupēja.

Toties tad nebrauca prom no Latvijas – dažs labs teiks. Taisnība. Tikai padomāsim – kāpēc? Pirmā pasaules kara izpostītā Eiropa nebija nekāds lielais vilinājums. Tāpēc nebija izveidojusies tik krasa atšķirība starp dzīves līmeni Latvijā un cituviet Eiropā.

Cilvēki no ekonomiski mazāk attīstītām zemēm vienmēr centīsies patverties bagātākajās. Neesmu speciāli pētījis, bet tas nav liels noslēpums, ka dažādos laikos cilvēki ir izbraukuši no Zviedrijas, Īrijas, Itālijas – praktiski no visām valstīm. Tāpēc nav brīnums, ka tikko sabruka PSRS, latvieši metās darba un peļņas meklējumos uz bagātākām valstīm. No sākuma tas bija mokoši grūti, jo Latvija nebija ES. Pēc iestāšanās situācija uzlabojās, kas, protams, nozīmē lielu skaitu aizbraukušo.

Vai tas ir labi vai slikti? Atbilde uz to katram ir jāmeklē pašam. Un jautājums ir – kāpēc mums ir vajadzīga Latvijas valsts? Tāpēc, lai mēs katrs atsevišķi ņemts varētu dzīvot labāk? Bet varbūt mums ir jādzīvo, lai valstij būtu labāk? Ekstrēmā variantā tā ir Ziemeļkoreja. Kāds lembergs, kas būs gatavs uzņemties Kima lomu, gan jau atradīsies.

Vienīgais veids, kā pārtraukt izbraukšanu, ir dzīves līmeņa celšanās līdz bagātāko valstu līmenim. Un varbūt pat drusku vairāk, jo pie visām mūsu nelaimēm Latvija vēl atrodas diezgan draņķīgos klimatiskos apstākļos. Dzīvot te nav viegli.

Kā situāciju var uzlabot? Tikai ne ar bezmaksas augstāko izglītību, kā to iesaka raksta autors. Vajadzētu pārtraukt muļķību, ka Latvija, piemēram, bez studiju maksas sagatavo ārstus, kuri izmācījušies visi draudzīgi dodas darbā uz Vāciju, Zviedriju vai citām valstīm. Tas ir pat pārāk stulbi, lai šeit ko komentētu.

Otra lieta, kas ir tieši pretēji tam, kas klāstīts rakstā ir iesaistīšanās politiskās partijās. Tur partijas tiek dēvētas par visa ļaunuma sakni. Mans viedoklis ir tieši pretējs – pēc iespējas vairāk cilvēkiem ir jāiesaistās politiskās partijās un jācenšas situāciju uzlabot. Partiju lamāšana ir stulbākā lieta pasaulē. Jārīkojas ir tieši pretēji, lai kaut kas mainītos.

Trešā lieta ir no PSRS laikiem mantotais krievu jautājums. Ir grūti cerēt uz pozitīvām pārmaiņām, kamēr ap 20% latviešu un 100% krievu pilsoņu balso pēc nacionālā principa. Tas ir tik acīmredzami, ka pat runāt nav nekādas vajadzības. Jebkuri soļi, kas saasina šo šķelšanos, ir sliktākais, kas ar Latviju var notikt.

Beigās gribu pateikt, ka lietas nav gluži tik sliktas, kā tās tiek mālētas. Ja nav slinkums, kādreiz pabraukājiet pa Latviju un paskatieties, kā dzīvo cilvēki. Gan mazpilsētās, gan laukos var redzēt, ka dzīves līmenis ir strauji cēlies. PSRS laikos droša bija tikai viena lieta – rīt būs sliktāk nekā šodien. Patlaban ir patīkami redzēt, kā tautsaimniecība un līdz ar to dzīves līmenis ceļas un sasniedzis līmeni, ko nevar pat salīdzināt ar padomju laikiem vai Ulmaņlaikiem. Ja nu vienīgi kādam pietrūkst romantikas, ka laukos ganiņš agrā rīta stundā nesilda kājas govs pļekās.

Un beigās pats svarīgākais – drošība. Kāpēc mums tā ir vajadzīga? Ļoti vienkārši – mēs gribam dzīvot brīvā un pārtikušā valstī, nevis Krievijā, kur vērtības ir tieši pretējas mūsējām. Tur valsts ir pašmērķis. Krievu politiķi laimi saskata citu tautu paverdzināšanā, nevis labklājības nodrošināšanā saviem pilsoņiem. Tāpēc gudrākais, ko Latvija ir iespējusi šajos gados, ir iestāšanās NATO un ES. Protams, tā nav 100% garantija pret krievu imperiālismu un Putina revanšisma alkām. Tomēr tas ir labākais, kas ir pieejams.