The Dark Ages

Tā es pie sevis dēvēju periodu Dilana mūzikā 70to sākumā. Jauši vai nejauši, bet man vienmēr ir bijis viegli to neklausīties – šajā periodā ir maz lietu, bez kurām man būtu grūti iztikt. Lai gan viena otra tāda tur pilnīgi noteikti tomēr ir.

Nashville Skyline (1969)

Patiesībā pavisam simpātisks albums, ja vien tas nebūtu Dilana ražojums. Bobs ir pacēlis latiņu priekš sevis par augstu... Nē, ko es te muldu. Drīzāk tas liekas kā bezrūpīgs sānsolis kantrī virzienā. Bobs vienkārši iedomājās, kāpēc gan viņš nevarētu izpildīties līdzīgi kā Henks Viljamss – un kas, galu, galā var viņam to aizliegt? Turklāt diskā ir tāds mīļums kā Lay Lady Lay.

Self Portrait (1970)

What is this shit? – kāds kritiķis ir atklāti pateicis. Es neesmu tik krass savos spriedumos. Ne pārāk slavenajai grupai Nazareth viens no agrīnajiem albumiem bija nosaukums Exercises. Pirmā doma, šo klausoties, man ir tieši tāda – šie ir vingrinājumi. Protams, var rasties jautājums, kāpēc Basement Tapes toreiz netika izdotas, bet šis tomēr ieraudzīja dienasgaismu? Nu, tas acīmredzot jāprasa Bobam pašam. Varbūt pēdējā vietā nebija autortiesību tajā skaitā naudas jautājums. 

New Morning (1970)

Tāds blūziskāks. Nav šedevrs, bet nekas – tīri klausāms.

Pat Garrett & Billy The Kid (1973)

Patiesībā sūds par visiem “tumšajiem viduslaikiem”, ja dienasgaismu ierauga tāda dziesma kā Knockin' on Heaven's Door. Vispār man dažkārt uznāk tāda mendele apkopot kādam gabalam visas kaversijas, Viens no tiem ir arī Knockin' on Heaven's Door. Dikti patika kāda brazīlieša (vai?) variants, kur šamais “knock, knock, knock” vietā dzied “šlop, šlop, šlop”. Bet tā var būt – portugālis odnako.

Pašu filmu par “Mazo Billiju ar lielo dzelzi”, reiz sanāca noskatīties. Neesmu tikai pārliecināts, vai tā nebija kāda cita kinolente par tematu. Vispār man nesalīdzināmi labāk patika vāciešu uzņemtais ķinis, kas tā arī saucās – Knockin' on Heaven's Door. Patiesībā tā ir viena no manām mīļākajām filmām vispār. Tas gan ir pavisam cits stāsts.

Kas attiecas uz Dilana albumu ar tās filmas soundtrack, tad man tas patīk pat ļoti. Pat ja tur nebūtu slavenā titulgabala. Bet tas tur ir.

Dylan (1973)

Šis albums laikam nav pat epizode džentlmeņa dzīvē. Dienasgaismu ieraudzījis strīdu un aizvainojumu gaisotnē starp Dilanu un Columbia Records.