Jaungada apņemšanās.

Līdz šim man tāda ir bijusi viena. Pirms gadiem 10 apņēmos atmest smēķēšanu 1. janvārī, kā arī to izdarīju. Vairāk neesmu sevi nomocījis ar nopietniem solījumiem. Vienu otru gadu esmu domājis, ko vēl tādu derētu ieviest, bet nekad tas nav bijis pārāk nopietni. Visi mani nodomi kaut kādā psiholoģiskā brīdī sākt, piemēram, neticami novājēt, nekad nav notikuši 1. janvārī.

Šogad nolēmu rīkoties savādāk, un apņemties virkni dažādu lietu. Kas mani uz to mudina? Grūti pateikt. Pēdējā ceļojumā es sajutos slikti. Iemesli tam bija vairāki – mēs neceļojām kā pieklājas; drīzāk kā mazspējīgi pensionāri. Traucēja gan uzstādījumi, gan paša fizikālās spējas. Tagad dikti sagribējās kaut reizi vēl paceļot kā cilvēkam – kājām, ar mugureni plecos. Rāpties kalnos, zvejot zives – darīt visu to, kas dzīvē ir pietrūcis.

Nu, lai pārstātu justies kā lēmēts pensionārs, vajag vairāk kustēties. Tātad katru darba dienu ir jāceļas 6:00, un jāiet staigāt ar suni. Pēc tam jāvingro. Pēdējā laikā man šī lieta bija izbeigusies. Vajag atjaunot. Brīvdienās – peldbaseins un sauna. Pēc tam alus garšo neticami labi. Arī šeit būtu jāievēro mērenība. Darba dienās ne vairāk kā viena alkohola vienība (pudele alus, glāzes vīna vai longdrinka). Brīvdienās jau var arī ieraut, bet ne tā, ka suns ģīmi laiza, t.i., nedrīkst būt paģiras.

Svarīgāk par alkohola patēriņa ierobežošanu ir samazināt dzīvsvaru – vēlams zem 100 kg. Savādāk kalnos nav ko darīt. Jāatsauc atmiņā vecā svara novērotāja programma, pie kuras arī ir stingri jāturas. Nekādu saldumu un pierīšanās vakaros kombinācijā ar vīnu. Medu lietot ne vairāk kā citos apstākļos tiktu lietots cukurs. Ne vairāk kā viens kārums dienā; ja tā ir iepriekš minētā alkohola vienība – tad ar to ir jāpietiek.

Man ir šausmīgi pasliktinājusies redze. jāierobežo blenšana ekrānā. Nedrīkst pat ienest kompi guļamistabā. Nekāda NBA vai filmu skatīšanās pa naktīm. Ja raksti, tad sēžot. Ne vairāk kā viens blogs nedēļā. Labāk vairāk lasīt pašam. Darbā ģīmjgrāmatā uzturēties tikai pa pusstundai no rīta, pēc pusdienām un pirms došanās mājup. Moška “aiz nav, ko darīt” sākšu atkal strādāt? Tas tik būtu joks! Vispār labāk būtu, ja mani atlaistu pēc 2-4 gadiem, nekā tagad. Bet būs, kā būs. Muguru liekt netaisos.

Divos vārdos tas arī viss. Viena diena jau izturēta šajā necilvēciskajā režīmā. Redzēs, vai pietiks spēka otrai. 

Komentāri

Ierakstīt komentāru

Šī emuāra populārākās ziņas

Līdakas

Attēls
 Kuru laivu izvēlēties? Agra kruto platdibeni vai arī no kaimiņa mantoto tupeli? Izšķiros par otro, jo tai ir slaida forma – braucot ar Agra laivu atmuguriski, viļņi skaļi sitas pret to un biedē zivis. Un tieši šodien ezers mazliet viļņojas. Iestumjos ezerā un mēģinu saprast, no kurienes īsti pūš vējš – ir jāizšķiras, uz kuru pusi labāk kuģot. Nospriedis, ka tas drīzāk nes pa labi, sāku mētāt vizuli. Black Furry – mans krutākais rotiņš. Melnā krāsā ar sarkaniem punktiņiem. Metu gan pa kreisi, gan pa labi, bet panākumi izpaliek. Varbūt vizulim misējas gaita, jo pēdējā spiningošanas reizē tas mazliet deformējās. Es gan centos izlocīt to atpakaļ, bet ej nu sazini, kā tas tagad uzvedas ūdenī.  Kad vējš laivu ir iepūtis niedrās, nolemju nomainīt mānekli. Vajadzētu likt spožo sudrabaino, jo tas ir jau izturējis vairākas “uguns pārbaudes” šajā ezerā, tas ir, es zinu, ka strādā labi. Man tomēr sagribas izmēģināt otru Black Furry – lai arī tas izskatās kā anektdote par tēmu, jo ir dzeltenā krās
Lasīt vairāk

Gavēnis

Attēls
  Kad pienāk brīdis, kad neredzu vairs es savu galu... - kaut kā tā reiz dziedāja Jakušonoks. Vispār, ja gribam būt precīzi, tad tas nav vis brīdis, kad cilvēks savu galu var novērot tikai ar spoguļa palīdzību, bet gan periods. Es šorīt konstatēju pilnīgi pretēju fenomenu – es to ieraudzīju bez spoguļa (vai arī kādu ārēju uzbudinājumu) palīdzības. Es, zināma lieta, sapriecājos. Protams, vēders joprojām ir vistālāk uz priekšu izvirzītā ķermeņa daļa, bet tas vairs nav kā apaļa tauku bumba. Mans torss drīzāk vedina domāt roni vai kaut kādu citu jūras dzīvnieku ar pludlīnijas formu. Tātad tas strādā. Gavēnis. Es jau kuro gadu no vietas pavasaros pakļauju savu miesu šādam pārbaudījumam. Mani pirmie mēģinājumi bija gaužām infantili – es atteicos no gaļas. Nu, atteicos – un viss. Un kas no tā dabūja ciest? Mana kundze, saprotams. Nav nemaz tik viegli gatavot ēst ākstam, kas pēkšņi izdomājis kļūt par peskārieti – vai kā nu tur sauc tos ērmus, kas ēd visu, tikai ne gaļu. Vopšem tas nebija int
Lasīt vairāk

Ogriņš

Attēls
Jā, bet bija taču kādreiz laiki, kad es vakarā vienkārši likos uz auss, bet pamodos tikai no rīta, kad bija jādodas uz skolu vai kur nu tur vēl. Mūsdienās priecājos, ja izdodas nogulēt kaut vai četras stundas no vietas; laiki ir mainījušies, ar gulēšanu man iet kā kādreiz 90tajos populārā zobu pastas reklāmā – “tagad pat viens (kaut arī) caurs zobs man liktos daudz”. Patiesībā pagājušonakt es gulēju pat salīdzinoši labi – aizmigu ap vienpadsmitiem, bet pamodos četros ar kapeikām. Tātad līdz divpadsmitiem ir gulēta viena stunda, bet rīta pusē veselas četras – kopā piecas – es nopriecājos. To var uzskatīt gandrīz vai par veiksmes stāstu, un es jau ieslīgstu pašanalīzē, ko un cik es vakar izdzēru, kas man bija nodrošinājis tik stabilu miegu. Vispār es labprāt gulētu vēl, bet rīta pusē iemigt nav nemaz tik vienkārši. Tāpēc, uzlicis austiņas, klausos mūziku. Ir patrāpījusies izlasīte, ko kādreiz sastādīju no XXI gadsimta dziesmām. Atceros, cik man grūti gāja, to sastādot, jo es visnotaļ
Lasīt vairāk