Nekrologs Amerikai

... и вот ваше управление закончилось! Ничья судьба, кроме своей собственной, вас более не интересует. Родные вам начинают лгать. Вы, чуя неладное, бросаетесь к учёным врачам, затем к шарлатанам, а бывает, и к гадалкам. Как первое и второе, так и третье – совершенно бессмысленно, вы сами понимаете. И всё это кончается трагически: тот, кто ещё недавно полагал, что он чем-то управляет...

Es domāju, ka Volanda tikšanās ar Berliozu ir viena no labākajām “Meistars un Margarita” epizodēm. Savādi, man šis fragments ienāca prātā domājot nevis par kādu atsevišķu cilvēku vai padomju sistēmu, par kuru Bulgakovs sarkastiski ņirgājās, bet gan par mūsdienu supervalsti – par ASV.

Jā, liekas, ka ASV ir pasaules centrs, bet Baltais Nams Vašingtonā – pasaules naba, bet vai tā ir? Mēs esam pieraduši (bet paši amerikāņi vēl jo vairāk), ka viņi ir sava veida pārcilvēki. Šāds uzstādījums tiek plaši tiražēts ASV, īpaši Holivudas ražojumos, kur filmu varonis parasti ir vienkāršs jeņķis, kam gan ir savas vājības, bet dienas beigās viņš vienalga izrādīsies daudz attapīgāks, izveicīgāks un, pats galvenais, veiksmīgāks par jebkuru savu pretinieku. Sākot ar arābu teroristu un beidzot ar marsieti, kas ieradies iekarot planētu Zeme. Un mēs esam pieraduši visam tam ticēt, jo XX gadsimtā ASV tiešām bija veiksmes stāsts. Plaukstoša ekonomika, rūpniecība, vēlāk arī bruņotie spēki, un uzvaras visos kaut cik nozīmīgos karos – 2PK un Aukstajā karā. Nu, Vjetnamā viņi gan drusku aptaisījās, bet nemeklēsim utis mākslā! Kopumā XX neapšaubāmi bija amerikāņu gadsimts, un mēs esam tā saraduši ar to, ka ASV ir pasaules varenākā nācija, ka pat domās nemēģinām šo tēzi apšaubīt.

Bet laiki mainās. Brīvais tirgus, par ko vienmēr iestājas ASV un tās mega korporācijas, pamazām ir pavērsies pret viņiem pašiem. ASV ražo arvien mazāk, bet tirdzniecības deficīts aug. Lai turpinātu ierasto dzīvesveidu ASV ir spiesti arvien vairāk aizņemties, līdz tas kļūst par tādu kā kaitīgu paradumu – līdzīgi kā smēķēšana. Bet smēķēšana ātri var novest pie “vēziska” iznākuma, un tad seko tas, ko “Meistarā un Margaritā” saka Bulgakovs – pacients no sākuma vēršas pēc palīdzības pie ārstiem profesoriem, bet, kad tie nespēj palīdzēt, meklē palīdzību pat pie pūšļotājiem. Tas ir tas, kas norisinās ASV patlaban. Izmisušie pilsoņi domā, ka šamanis (Tramps) spēs palīdzēt, un viņus izārstēs (padarīs Ameriku atkal varenu).

Visi, kas spēj domāt, saprot, ka tie ir māņi. Šamanis neglābs Ameriku – drīzāk problēmas vēl vairāk samilzīs. Bet ir taču tik skaisti ticēt brīnumam! – kā saka Stendzinieks kādā no saviem reklāmas saukļiem. Un amerikāņi tic, ka Tramps ir glābiņš. Tas ir vienkārši bezjēdzīgi. Amerikāņiem būtu jāsaprot, ka viņi nav radības kronis – paši gudrākie, attapīgākie un veiksmīgākie. Veiksme ir jāiekaro nogurdinošā un neatlaidīgā darbā. Tāpat kā viss cits šajā pasaulē.

Nuja, mani biedē, kas notiks tālāk. Trampa šamaņu valdība var radīt milzu sarežģījumus pasaulei. Sākot ar ekoloģisku katastrofu, jo šis ASV prezidents jau tagad ir paziņojis, ka neatbalstīs nevienu saprātīgu rīcību planētas dzīvības nodrošināšanai. Tā vietā viņš koķetē ar Kremli, kas var novest pie NATO šķelšanās (tātad beigām), un manas Latvijas okupāciju. Bet tikpat labi tas dullais var saiet matos (neviļus nāk prātā Trampa frizūra) ar Ķīnu. Šāds konflikts, visticamāk, vainagosies ar kodolkaru. Īsāk sakot, ir liela varbūtība, ka Tramps nogremdēs Ameriku, turklāt tik spēji, ka paraus sev dzelmē līdzi daudzus citus.

Es baidos.