Salidojums
Klasesbiedru salidojums. Kādreiz es gribēju satikt savus kādreizējos biedrus kaut vai tāpēc, lai palielītos – lai arī mani izmeta no viņu elitārās sabiedrības, es dzīvē tomēr kūņojos uz priekšu ar puslīdz apmierinošiem panākumiem. Lūk, arī es studēju, piemēram; lai arī mana “dārgā” klases audzinātāja bija paveikusi visu, kas no viņas atkarīgs, lai man šī izprieca ietu secen. Vēlāk es lepojos, ka abas manas meitas mācījās tajā pašā skolā, no kuras mani tik laipni palūdza notīties. Tajos laikos gribējās satikt kādu no bijušo klases vai arī skolotāju, bet neviens(a) netrāpījās. Tas ir, gandrīz neviens, jo reiz sanāca satikt bijušo ķīmijas učeni Bulu, kura, dabiski, mani neatcerējās. Man gan viņa prātā ir palikusi tīri labi – kaut vai skanīgā “plum-bum” dēļ. Reiz viņa izmeta šā elementa nosaukumu tik apaļi, ka es tikai nākamajā dienā aptvēru, ka učene ir domājusi svinu, nevis, piemēram, plūmju pudiņu.
Mūsu klase gan Bulai bija palikusi atmiņā. Kā nu ne – tajā taču mācījās slavenais superteicamnieks Indulis, dažādu mācību olimpiāžu uzvarētājs. Bulai par mums nebija palikušas labas atmiņas – viņa teica, ka mēs pret Induli esam izturējušies slikti. Es nezinu, kā tur bija gājis vidusskolā, bet pamatskolā mēs tiešām nekādi eņģelīši nebijām. Bija arī tāds periods (labi, ka īss), ko varētu nosaukt pat par mobingu. Jā, tā bija viena no lietām, kas patiešām bija slikti un nepiedodami.
Tas nu tā – nedaudz novirzījos no temata. Pirmo reizi savus klasesbiedrus man izdevās satikt pasākumā pirms četriem gadiem. Varbūt kļūdaini, bet tad man likās, ka visi uzvedas nedaudz nedabiski – vēlas izrādīties pēc iespējas sekmīgāki, kas vispār ir raksturīgi šādos salidojumos. Visi mēs esam tikai cilvēki, un kuram tad negribas kaut nedaudz palielīties. Iespējams, ka arī es uzvedos tāpat – vēlējos atstāt iespaidu, lai arī normālos apstākļos, t.i., ikdienā man tas nav raksturīgi. Nuja, bet šogad es nekā tāda nejutu – tikšanās likās vienkārši sirsnīga.
Saprotams, ka dzīvē ne viss norisinās tā, kā mēs to vēlamies. Kādam ir paveicies, bet citam ne pārāk. Vispār mūsu klase kādreiz atradās izcilās pozīcijās, lai mēs būtu sekmīgi. Esam taču tā laimīgā paaudze, kas piedzīvoja Latvijas valsts atjaunošanu, un mums tad visiem bija nedaudz virs trīsdesmit – tātad darba tirgū vispieprasītākajā vecumā. Turklāt skolā gūtās angļu valodas zināšanas pirmajos gados bija kritiska priekšrocība pār citiem. Es, protams, nevarēju pretendēt uz tādu valodas līmeni, kāds bija maniem klasesbiedriem. Daļēji šo trūkumu man izdevās novērst, lasot visādas lubenes angļu valodā, kas kaut kādas kļūdas dēļ bija pieejamas Padlatvijas veikalos 80to sākumā. Turklāt es biju uzminējis ar industriju – Informācijas Tehnoloģijas ir visātrāk augošais tirgus segments, kur speciālistu nekad nav bijis pietiekošā skaitā, ka pat man ir veicies.
Bez tā mūsu dzīves nosaka kaudze citu faktoru, bet galvenais tomēr ir un paliek veselība. Šajā salidojumā uzzināju vienu otru bēdīgu ziņu par dažiem no mums, kam dzīve ir aprāvusies pāragri. Jā, cilvēks var domāt, plānot, ko vien grib, bet tad uznāk šāda nelaime, un vairs nav ne mazākās nozīmes, par ko mēs esam sapņojuši, cik ļoti centušies – viss tas vienkārši pazūd. Jā, mēs esam palikuši tādi kā piezemētāki, klusāki salīdzinājumā ar pasākumu pirms četriem gadiem. Kādam nesen miruši vecāki vai tuvinieki, cits šaubās par darba perspektīvām un taml. Var jau būt, ka man tā tikai rādījās – es varu pateikt tikai to, kā pats jutos. Jā, vecums ir klāt – shorter of breath and one day closer to death.
Jā, vēl par paša jušanām vakara gaitā. Es atļāvos piedzerties. Ne jau tik traki, ka suns ģīmi laiza, kā kādreiz mēdza teikt mana nelaiķa māte. Nē, es vienkārši ieņēmu tik daudz, lai spētu puslīdz brīvi uzvesties salīdzinoši mazpazīstamā kompānijā. Nācās upurēt pieklājību, un vienā otrā brīdī varbūt samuldēju ko lieku, kas man godu, protams, nedara. Nu, bet man tas ir vienīgais veids, kā puslīdz iejusties kompānijā, jo esmu 100% introverts tips, kam ir nopietnas komunikācijas problēmas. Ceru, ka klasesbiedri man piedos. Patiesībā es nešaubos par tiem, kas arī paši atļāvās ieraut kādu graķīti; sarežģītāk ir ar tiem, kas vakaru vadīja skaidrā. Īsāk sakot – piedodiet!
Komentāri
Ierakstīt komentāru