Ilgi gaidītais Marisa Jansona un Raimonda Paula koncerts

Pirms koncerta.

Kad uzzināju, ka iesim šo koncertu, es saīgu – biļešu cenas ap 80 eirām no sejas man liekas pārspīlēti daudz. Turklāt es neesmu tik liels simfoniskās mūzikas cienītājs un zinātājs, lai saprastu, ar ko atšķiras Jansona diriģēts orķestris no kāda cita mākslinieka veikuma. Ja mēs ar kundzi aizņemsim šīs divas vietas, koncertu nevarēs noklausīties kādi, kas varbūt tiešām kaut ko saprot no tā visa.

Kas attiecas uz Paulu, tad es allaž esmu bijis skeptisks. Viņa darbība 70tajos, protams, sajūsmina, bet tā ziņģu leijerēšana, kas sekoja pēc tam, ir tik kaitinoša. Kāds komentētājs sociālajos tīklos man skaidroja, ka tā “dodot prieku visai latviešu tautai”. Ja tas tiešām ir tā, tad man ir jāanulē tautības ieraksts pasē.

Protams, ir jānošķir Pauls-džezmens no Paula šlāgeru komponista, bet, ja viņš koncertē ar simfonisko orķestri un spēlē Geršvinu, tad var būt, ka te atklājas vēl kas pavisam cits. Tā tas noteikti arī ir, un te mana tumsonība, droši vien, parādās visā savā krāšņumā. Bet ko lai dara? No simfoniskās mūzikas es tiešām neko nejēdzu. Man, protams, patīk klausīties Geršvinu, īpaši Rhapsody in Blue. Patiesībā tas ir pirmais simfoniskās mūzikas gabals, ar kuru man tā lieta aizgāja (nosacīti). Vēl 1993. gadā ASV es nopirku CD, kur šo gabalu bija ieskaņojis Budapeštas Simfoniskais orķestris tā paša Marisa Jansona vadībā (ja nekļūdos). Tāpēc būtu interesanti tagad salīdzināt – kā mūsējiem veiksies ar to pašu diriģentu, bet 20-30 gadus vēlāk?

Pagāšgad Geršvinu Nacionālā Simfoniskā orķestra izpildījumā dzirdēju divi reizes. Pirmajā viss koncerts bija veltīts šā komponista daiļradei, un toreiz mans verdikts bija – apmierinoši. Orķestris pilnīgi noteikti tika galā ar izpildījumu un ritmu, kā arī ar rotaļīgajām intonācijām un priecīgajām notīm. Šaubas radās smeldzīgajās vietās, kas man Geršvina mūzikā patīk visvairāk. Tāpat An American in Paris ir jāizjūt humors – no sērijas “zilons’ trauku veikaliņā”, bet tās, protams, ir tikai tādas manas individuālās jušanas.

Otrajā reizē pie klavierēm bija Pauls, un jāatzīstas, ka man galīgi nepatika, kā viņš spēlē. Šķita, ka viņš ar katru savu kustību un žestu cenšas parādīt “lūk, te ES, RAIMONDS PAULS, spēlēju Geršvinu”. Man likās, ka pianists nevajadzīgi mētā rokas, visādi ar tām izdarās un žņaudzās. Es, protams, nezinu, kā ir jābūt. Vizuāli Rhapsody in Blue esmu noskatījies tikai reizi. Tur pie klavierēm sēdēja (dažbrīd ne tikai sēdēja, bet arī metās kājās diriģēt orķestri) kāds Leonards Bernsteins. Tas nevienu brīdi nemētāja rokas kā mūsu maestro, bet man likās, ka viņam sanāk pat pulka labāk nekā Paulam – mazākais, manā izpratnē. Te gan ir jāsaprot, ka katram var būt savi stereotipi, un, kā saka latvieši, ekspektācijas – ko viņš sagaida no izpildījuma.

Koncertā

Ģildē ierodamies laikā. Jau pie ieejas manām, ka šodien ir Latvijas mūzikas dzīvē īpaša diena. Foajē prožektoru gaismā tiek intervēts Mārtiņš Rītiņš. Pavārs, ģērbies tumši zilā uzvalkā ar koši sarkaniem zābakiem kājās, izskatās visai apmierināts. Zāle ir pilna ar latviešu “prominencēm”. Drīz aizkapa balss, kā parasti, lūdz izslēgt mobilos tālruņus, tad pēc mirkļa pārdomu, vēl piemetina, ka simfonijai ir piecas daļas, starp kurām aplaudēt nav pieņemts.

Drīz iznāk pats maestro, paklanās ar zināmu pašcieņu, un, netērējot laiku lieki, rauj vaļā. Es neko nezinu par Berliozu (ja neskaita, ka komponists ar šādu vārdu ir dzirdēts), bet tagad es noteikti gribēšu paklausīties viņu vairāk. Fantastiskā simfonija tiešām ir fantastiska – citu vārdu te nepiemeklēsi. Es pētu Jansonu darbībā, un tas, ko redzu, ir tiešām iespaidīgi. Pirmkārt jau jāsaka, ka LNSO ir gluži kā elektrizēts – liekas, ka visi pat sēž krēslos taisnākām mugurām kā parasti. Mūziķi raugās diriģentā kā dievā. Tas, savukārt, liekas burtiski izdzīvo mūziku caur sevi. Jansons diriģē emocionāli, pat kaislīgi. Es no tā visa gan maz ko saprotu. Vienkārši mani pārsteidz Jansona izdarības. Ir mirkļi, kad viņš enerģiski vicina zizli, bet jau nākamajā brīdī paņem kreisajā rokā, vērstu uz leju, un tālāk diriģē ar rokām. Ja pietrūkst iespēju iedvesmot orķestri ar rokām, Jansons var sākt pat lēkāt, bet, relaksētākās vietās, piemēram, balles sadaļā, diriģents pārstāj diriģēt vispār, un, atgāzies pret barjeru, ar smaidu bauda mūziķu sniegumu, līdz atkal nonāk līdz vietai, kur viņa vadība ir kritiski svarīga.

Koncerts paiet ātri. Liekas, ka nupat tikai sākas, bet skaties – jau piektās daļas beigas. Brīdī, kad orķestris apklust, iestājas kapa klusums. Daļa publikas ir pārāk aizgrābti, lai tūlīt sāktu aplaudēt, bet “prominencēm” ir sajucis daļu skaits, un ej nu sazini, vai tās patiešām ir beigas, bet moška spēlēs vēl. Es arī labāk brīdi nogaidu, lai neizblamētos, bet tad zinātāji sāk brēkt “Bravo!”, un visa zāle uzsprāgst aplausos. Tas bija vienkārši lieliski.

Pēc pārtraukuma seko otrā daļa, kurā uz skatuves kāpj Raimonds Pauls. Ko lai par to saka? Laikam jau tikai vienu – Raimonds Pauls ir ļoti cienījamos gados.

Pēc Silvijas komentāra

Jau koncerta laikā es nolēmu, ka 2. daļu nekomentēšu – latvieši Paula sakarā dažkārt paliek vienkārši psihiski. Tomēr arī šādi paglābties neizdevās. Silvija bija izlasījusi, ko es domāju par Paula uzstāšanos ar simfonisko orķestri apmēram pirms gada, un nolēma to attiecināt uz šīvakara sniegumu, neaizmirstot piedēvēt man ne tā izmēra sirdi un vēl nesaturēšanu.

Ko lai saka? Man tas atsauc atmiņā aņuku, kur pie ārsta ierodas pacients, kas žēlojas, ka viņam viena ola čum lielāka par otru. Viņš tomēr atsakās to rādīt, aizbildinoties, ka dakteris smiešoties. Ārsts saka: “Jūs man droši varat visu rādīt. Esmu ārsts, un nekad par pacientu nesmiešos.” Nu, šis parāda, un ola tiešām ir tik nesamērīgi liela, ka dakters nenociešas un iesmejas. Pacients saka: “Es jau to zināju! Lielo jums nerādīšu.”

Rhapsody in Blue sākums ir vienkārši neatkārtojams – liekas, ka klarnetists ir pārspējis pats sevi. Orķestris atsaucas, un es notrīsu baudas priekšnojautās. Bet tad lietu savās rokās pārņem Pauls. Tas ir iespaidīgi, ja kāds astoņdesmit gadu vecumā var nospēlēt šo Geršvina gabalu. Tomēr nevajadzētu mēģināt to paveikt par katru cenu. Īpaši tad, ja otra komponente – orķestris, spēlē tik pārcilvēciski labi. Jansona vadībā tieši tā arī ir, un, gluži dabiski, rodas vēlme kaut ko līdzvērtīgu sagaidīt arī no pianista. Jansona klātbūtnē Pauls, protams, ir nedaudz pierāvies – nav vairs tā attieksme “es, Pauls – baigais vecis, bet tas ir tikai kaut kāds tur Geršvins”, kas mani tā kaitināja iepriekšējā uzstāšanās reizē. Tomēr no tā Paula pianista spējas nepieaug, un man šī rapsodija pārvēršas par gatavajām mocībām – ir kauns par pianista mazspēju, kas Jansona uzdevumu radīt mākslas darbu padara par neizpildāmu. Rhapsody in Blue skan nebaudāmi.

Pēc tam tiek spēlētas maestro paša melodijas, un man ir jāatzīst, ka ir noticis brīnums – Pauls no absolūti nejūtīga pianista ir pārtapis pretstatā – ir bauda klausīties, kā viņš stāsta savu stāstu. Kāpēc gan viņš mēģināja paveikt nepaveicamo un sagandēja man vakaru? – es pie sevis zūdos.

Ar to 2. daļai – vismaz formāli – ir pienākušas beigas. Nav iespējams nepamanīt, ka tā ir aptuveni uz pusi īsāka par pirmo, un tāpēc iestājas tāda kā nepiepildītības sajūta. Visi saprot, ka otras divdesmit minūtes ir ieplānotas aplausiem un Paula godināšanai. Tā tas arī notiek. Neskaitāmas vakara galveno varoņu aiziešanas un atgriešanās, puķes un gabali, nospēlēti uz bis. Beigās Pauls sāk nerrot publiku – spēlē “Projām jāiet, projām jāiet” un reizes trīs uzsit visiem zināmo akordu “uz to mums atkal jāiedzer”. Man tas neliekas ne mīļi, ne asprātīgi, bet publikai patīk, un tas jau arī ir tas, ko Pauls prot vislabāk – viņš jūt latviešu publiku.