The Serpent - Genesis

You're waking up, the day of incarnation

Said you're waking up to life

Kārtējais mans neveiksmīgais mēģinājums uzdoties par intelektuāli. Vispār man nekad nav tā īsti veicies ar progroku. Es nezinu, kas tam ir vairāk pie vainas – nepietiekamas alkas kļūt intelektuālam vai totāls muzikalitātes trūkums. Bet varbūt vienkārši man pietrūkst pacietības rakt do golam, lai saprastu to lielo, dziļo progroka jēgu. Pirms neilga laika spēlējos ar King Crimson albumiem – tas nebija tik bezcerīgi. Diemžēl pierakstīto dzīves apnikuma brīdī izdzēsu – aplam daudz muļķību biju tur sarakstījis.

Tagad, vot, pieķēros Genesis. Nu, nav viņi nekad bijuši manējie. Es gan nevaru noliegt, ka bija tāds laiks, kad samērā daudz šos klausījos – kaut kad ap Foxtrot laiku. Tad grupa man vienkārši apnika. Pēdējais albums, kas man tā īsti ir palicis prātā no viņiem, ir Genesis ’83. Tas "uzkrita manai ausij" kaut kad armijas laikā. Nevaru gan apgalvot, ka man tas bezgala patiktu, bet daži gabali kā, piemēram, Mama, Home by The Sea un vēl viens otrs man ir palikuši prātā.

Nu, noklausījos labu tiesu tagad vēlreiz, un konstatēju, ka nekas nav mainījies. Vienīgi 1980tā Duke man patika gluži labi. Liekas, ka agrāk nebiju to dzirdējis, un daži liriskie gabali man tiešām patika.

1969  From Genesis To Revelation

Negaidīti simpātisks. Sāku domāt, moška nekad agrāk neesmu šo dzirdējis? Loceklis viņu zina. Gabali skan kaut kā patīkami vienkārši – bez īpašiem vijeboniem. Pat vijole netraucē. Parasti mani bezgala kretinē, ja rokā vai džezā ieskanas šis instruments. Brīžam gandrīz psihedēlisks noskaņojums – tā liek domāt vokāls.

1970  Trespass

Jā, mūzika paliek sarežģītāka, bet ne foršāka.

1971  Nursery Cryme

Kā jau parasti šādā mūzikā ir vietas, kas ir neparasti skaistas. Tomēr ir arī daudz kā tāda, ko es pie servisa saucu par “vēlāk pietaisītu klāt” – lai varētu virzīt albuma konceptu. Man tas nekad nav licies pārāk svarīgi. Secība sajūtas-mūzika-koncepts man vienmēr ir bijusi tieši šāda un ne savādāka. Sajūtas, protams, visgrūtāk pakļaujas analīzei. Tās uznāk un aiziet, tad mainās – tās ir tik netveramas! Tad nāk mūzika. To novērtēt nav tik grūti. Stils, izpildījuma kvalitāte. Protams, arī te ir grūti definējamas lietas, kad cilvēki sāk izmantot visādus apzīmējumus – smeķīgi, garšīgi, mīksti, utt. u.t.jpr. Un vienīgi tad varbūt arī iedomājies, vai tikai tas viss ir pakļauts kādam konceptam – vārdi, idejas, pretstatu vienība un cīņa, saknes (t.i, no kurienes aug kājas), varbūt pat destinity, galu galā, un tamlīdzīgas glupības.

1972  Foxtrot

Vešķ – protams. To viņiem neatņemt. Varbūt gan, ka es tā domāju tikai tāpēc, ka šo es jaunībā klausījos visvairāk. Es kādreiz pie sevis prātoju, ka ar Supper's Ready viņi paceļas pāri savai sugai. Nu, galīgi bez seguma šī doma nav.

1973  Selling England By The Pound

Ir jau savs skaistums un neapšaubāmi arī smalkums, bet ir jāatrodas ļoti īpašā dvēseles stāvoklī, lai ar šo aizrautos ar visu sirdi.

1974  The Lamb Lies Down On Broadway

Nu, apmēram tādi viņi ir palikuši man atmiņā. Diemžēl nejūtu iekšēju nepieciešamību viņus klausīties. Nav jau slikti, bet kaut kādu iemeslu dēļ nevilina mani. Šāda mūzika it kā konkurē ar simfonisko, bet pēdējā liekas daudz interesantāka. Tas, laikam, ir sakāms par progroku kā sugu. Es to nenoniecinu, bet man ir grūti iedomāties, kam jānotiek, lai, braucot mājās no darba, es pie sevis domātu, ka tagad ir pats laiks uzlikt Genesis, ELP vai Yes. Dīvaini – King Crimson vēl turas man topā. Jā, pieradumam ir liela nozīme. Pulka lielāka kā mēs to gribam atzīt. Ja King Crimson vietā es bērnībā būtu uzsēdināts uz Genesis, iespējams, rezultāts būtu pretējs. Arī Jethro Tull liekas labāks.

1976  A Trick Of The Tail

1976  Wind & Wuthering

1977  Spot The Pigeon  (EP)

1978  And Then There Were Three

1980  Duke

1981  Abacab

1983  Genesis

P.S. Noklausījos vēlreiz kandidātus TOP 100.
1969  From Genesis To Revelation
1972  Foxtrot

1973  Selling England By The Pound
1980  Duke

Bez lielas sajūsmas izvirzīju tikai vienu:
1973  Selling England By The Pound