JC Smith & Blues Gang

Puisis no sevis neko daudz “nebūvē” – viņu vienīgi nepatīkami pārsteidz pustukšā Splendid Palace zāle. Izskatās, ka džeks ir vairāk pieradis spēlēt dažādos klubos, un greznā, plašā telpa ar apātisko latviešu publiku viņu kaitina. Tāpēc, spēlējot otro dziesmu, šamais noraušas no skatuves un dodas apkārt visai zālei, neļaujot nevienam palikt sēžot. Ja kāds tomēr nūģiski pretojas vispārējai jautrībai, muzikants cenšas to izkustināt, spēlējot tikai viņam un prasot “Are you sick?” vai ko līdzīgu.

Jāatzīst, ka spēlēt vecis prot – viņam ir kapitāla ritma izjūta, un dragā viņš ārkārtīgi atraisīti, nepūloties izlikties, ka taisa baigo mākslu. Tikai brīžam liriskākās vietas viņš piever acis, un tad viņa ģitāra sāk skanēt teju sapņaini.

Pavadītājiem – Blues Gang – ir grūti tikt viņam līdzi. Krieviņš, kas spēlē ģitāru, gan pūlas parādīt, ka arī viņš prot spēlēt soleni, un uzreiz saņem nedalītu Smita uzmanību, kas gan izpaužas nedaudz īpatnēji – viņš nostājas ģitāristam aiz muguras un vienkārši izstumj to avanscēnā. Diemžēl zālē nav neviena pie pults, un krieviņa ģitāra ir knapi dzirdama. Basists maigi glāsta savu instrumentu, un liekas pavisam nemanāms. Tāpēc jo lielāka loma ir Olafam pie bungām. Var redzēt, ka viņš nervozē – ne vienmēr saprot Smita nodomus, un gabalu sākumos saspringti klausās, kas tagad panesīsies. Vēlāk viņš man atklāj, ka kopā mēģināts nav ne brīdi.

Skan visumā labi – labā ritmā, ka rokas un kājas man nespēj palikt mierā. Mēs ar Ingrīdu, izmantojot vājo apmeklētību, esam pārsēdušies pirmajā rindā, un nekas mums netraucē just līdzi mūzikai. Smits turpina arvien lustīgāk, un rauj vaļā Johnny B. Good. Tomēr jau pēc pirmajām taktīm viņš apstājas, un gabals vienkārši nomirst. “Šis ir visu rokenrolu karalis, un jūs domājat to klausīties sēžot?” – viņš ir neizpratnē. Nu, lecam visi kājās dejot. Jautri!

Tad Smits nedaudz piebremzē, nospēlējot vairākas dziesmas BB Kinga piemiņai, bet tad atkal panesas lustīgi – viņš aicina meitenes dejot uz skatuves. Ingrīda, lai, dabū izkustēties. Nākamajā gabalā Smits nostājas Olafam blakus, un atņem vienu vālīti, ar kuru nevērīgi turpina sist ritmu. Olafs protas, un atstāj savu vietu blūzmenim. Mjā, tam laikam ir jābūt diezgan pazemojošam mirklim bundziniekam, jo Smits sāk klapēt tā, ka visiem acis ir uz kātiņiem – izskatās, ka viņš to ir darījis jau kādreiz agrāk, vai, precīzāk, viņš patiesībā ir buņģieris, nevis dziedātājs vai ģitārists.

Tā lustīgā gaisotnē pienāk arī koncerta beigas. Man tas ir sagādājis milzu baudu, jo es esmu dabūjis arī izkustēties. Tas var likties smieklīgi, bet man manos gados joprojām patīk sist ar kāju ritmu, plaukšķināt, bet, atskanot populārākam rokenrolam, arī dejot līdzi. Stāvēt kā koka dieviņam vai sēdēt sastingušam kā paralītiķim taču ir tik nogurdinoši.

Diemžēl ne visa zāle jūtas kā es – viņi labprātāk sēdētu kino “Rīga” komfortablajos atzveltņos, un vienkārši klausītos priekšnesumu. Tas nedaudz maitā koncerta atmosfēru. Īpaši, kad Smits iznāk uz piedevām. Tad viņš tieši tā arī pasaka – “Šī ir šā autobusa pēdējā pietura. Es ģērbtuvē jau biju novilcis kurpes, lai atpūtinātu kājas, bet, jūsu saukts, atnācu atpakaļ. Vai tiešām jūs tagad gribat palikt sēžot?”

Beigās, pretēji katrai loģikai, nopērku šaibu piemiņai, iedodu arī onkulītim parakstīt, un mēs ar Ingrīdu dodamies mājās. Lielisks vakars!