Veiksmes stāsts

Kas ir Latvijas veiksmes stāsts? Nekad neesmu par to daudz prātojis. Man vienmēr ir licies, ka Latvijas veiksmes stāsts ir, ka, neskatoties uz globālo ekonomisko krīzi, ko vēl vairāk pastiprināja pašmāju Parex afēra un Gaismas Pils un citi dīvaini celtniecības līgumi, Latvijas spēja izvairīties no maksātnespējas. Turklāt ignorējot pārgudro ASV un finanšu pasaules rekomendāciju devalvēt latu, kas būtu iznīcinājis tāpat jau plāno Latvijas vidusslāni, bet ļautu “uzvārīties” pašmāju oligarhiem un skandināvu bankām. Es, protams, nevaru pretendēt, ka pratīšu šo lietu tā pa īstam pamatot, bet manai uzmanībai nepaslīdēja garām divi lietas. Vienkārt, “ekonomista” Šķēles runa un raksts plašsaziņas līdzekļos, ka lata devalvācija ir neizbēgama. Acīmredzot slavenais prihvatizators jau atkal bija gatavs zvejot duļķainos ūdeņos – tāpat kā viņa Ventspils kolēģis, kas nevarēja beigt jūsmot, kādas iespējas paverot krīze.

Otrkārt, SEB un Swedbanka 2009. gadā noguldījumu intereses procentu pacēla uz 12-15% gadā (!!). Acīmredzot par devalvāciju nebija ne mazāko šaubu, jo situācija patiešām bija skarba. Atceros kāda kolēģa teikto tajā laikā – “Lūk, tur pa ielu aizbrauca viena kravas automašīna. Tātad kāds tomēr vēl kustas!”. Tādos apstākļos “grāmatveža” valdība nāca pie varas. Nu, aplauzās gan oligarhi, gan bankas. Pirmie neieguva cerēto peļņu, bet bankas dabūja izmaksāt Latvijas noguldītājiem pasakainus procentus par depozītiem.

Cienītā žurnāliste neko tādu neatceras, kas nav pārāk pārsteidzoši, redzot, ka viņas raksts ir publicēts “Lemberga Neatkarīgās avīzes” vietnē. Nekādu citu viedokli jau tur nepublicētu. Pārmetumi “grāmatvedim” ir vecum vecie un neizceļas ar korektumu. Vienkārt, emigrācija nav taupības gadu fenomens – tas bija sācies jau daudz agrāk – vēl Kalvīša treknajos gados. Tiklīdz atvērās ES darba tirgus (patiesībā jau labu laiku iepriekš) cilvēki metās izmantot iespēju nopelnīt, un tas, manuprāt, ir labi. Tas būtu briesmīgi, ja šādas iespējas nebūtu. Aprakstītais gadījums uz Liepājas šosejas ir briesmīgs, bet būsim reālisti – tas ir izņēmums, nevis likumsakarība, kas varēja notikt jebkurā valstī.

Jā, Zolitūdes traģēdija ir briesmīga, bet šeit atkal cienītā žurnāliste nenopūlas norādīt uz tās īsto cēloni – korupciju celtniecībā, kas neiestājās 2009 gadā, bet gan krietni agrāk. Spilgtākie tās piemēri ir tādas celtnes kā, piemēram, Dienvidu tilts, jaunā VID māja un tā pati Gaismas Pils. Pēdējā liekas, ka ir uzbūvēta puslīdz kvalitatīvi, bet par pirmajām divām es neesmu tik drošs. Lai arī kā, bet Dombrovska valdība, kas izglāba mūs no krīzes, nebija iespējusi neko celtniecības lietu sakārtošanā, vai arī – vēl ļaunāk – premjers bija rīkojies aplami, un tāpēc bija spiests demisionēt. Atbildība ne mazākā, bet varbūt pat vēl lielākā mērā gulās uz Rīgas pašvaldību, kas nobijās sekot premjera piemēram. Žēl, jo tad tika palaista garām unikāla iespēja. Ja atkāptos arī Rīgas mērs un tiktu izveidota profesionāla pārvalde abās struktūrās, tad tā būtu unikāla iespēja 1) sagraut korupciju celtniecībā; 2) apvienot latviešus un krievus nacionālu mērķu realizācijai. Diemžēl tā vietā mēs ieraudzījām Rīgas Satiksmes busiņus, kas organizēja “stihisku” atbalstu Rīgas Domei.

Eh, varētu jau turpināt, bet slavenā žurnāliste jau šo tāpat nelasīs. Turklāt nav jau man arī tik daudz laika, lai te stundām ilgi debatētu.