Use to say I like Chopin - Gazebo

Kādā krievu ķinī bija parādīts kāds neparasti pretīgs tips, bet viņam piemita viena spēja - kad viņš paņēma rokās ģitāru un sāka dziedāt, klausījās visi, un viņam tika piedotas visas tās nelietības, ko viņš iepriekš bija pamanījies sastrādāt. Jāatzīstas - es toreiz nenoticēju, ka kas tāds vispār ir iespējams. Tagad gan man tas liekās visai ticami, jo dabā šādi gadījumi ir ik uz soļa. ImKa, piemēram, - nav tālu jāmeklē.

Dažubrīd man pat sāk likties, ka mākslinieka īpašā apdāvinātība patiesībā ir kroplība vai anomālija, kurai jāparādās kā deformācijai kādā citā jomā. Tāpēc, kad es dzirdu jautājumu "ar kuru dziedātāju (rakstnieku, gleznotāju) tu gribētu atrasties kopā uz vientuļas salas?" mana atbilde būtu, ka es labāk izvēlētos kādu draugu, nevis ģēniju - jo gribas taču vēl arī dzīvot.

Es vienmēr vērtēju un mīlu mākslinieku paveikto - man nav nekādas daļas, kas viņš ir par cilvēku. Viņš taču nav mans draugs. Klasisks piemērs ir Rodžers Voterss. Man ir vienalga, cik viņš ir nepatīkams tips, kamēr vien viņš spēj radīt dievīgu mūziku. Tāpat Gilmora gara darbu es nekad nesaukšu par foršu tikai tāpēc, ka viņš, lūk, pats ir tāds krietns, krietns. Pie kājas viņa krietnumu! Ja ir saploģījis sūdu, tad tas arī tāds ir - pat ja tam tiek piekarināta birka Pink Floyd.

Jā, markas gan ir mazliet žēl. Kādreiz šie divi vārdiņi garantēja, ka sagaidāms kas īpašs. Bet tas taču ir tikai brenda nosaukums. Tāpat es kādreiz esmu cēlis vai debesīs Sīkmīksto (Microsoft), tad ienīdis viņus, bet tagad man ir gluži vienalga, kā viņi tur izpildās. 

Nu, bet vārds "Latvija"? Es to mīlu, lai kā mums klātos vai ko par to runātu. Jā, izskatās, ka būšu apmaldījies trīs priedēs. Acīmredzot dzīvē viss ir relatīvs, un nav lielas jēgas nokauties ar šādām pārdomām.