Un atkal par Hesi

Pamazām, bet noteikti, Hese ir kļuvis par manu mīļāko rakstnieku. Es gan neko daudz no viņa neesmu izlasījis – pirms pāris gadiem “Kūrviesi”, pavisam nesen “Pasakas”, bet patlaban lasu “Demianu”. Atceros kā “Kūrviesī” mani sajūsmināja Heses smalkais stils un taisni fantastiskā izdoma. Palikusi prātā epizode par pazudušajām minerālūdens glāzēm procedūru telpā. Hese iztēlojās, ka tās zog rūķi un slēpj savā alā. Vai kaut kā tamlīdzīgi. Precīzi šo epizodi neatceros – prātā palikusi tikai paša sajūsma par stilu un izdomu.

Ar “Pasakām” notika pavisam citādāk. Ja par Tarantino “Lubeni” krievi saka “Криминальное чтиво”, tad man pasakas izvērtās par “туалетное чтиво”. Lieta tāda, ka biju noliedzis sev lietot ģīmjgrāmatu, bet paradums mazmājiņā kaut ko lasīt ir saglabājies. Tā kā avīzes šādos apstākļos sen jau kā nav pieejamas, tad es savā debilajā telefonā ielādēju visādus lasāmgabalus. Iesākumā tie bija tādi lustīgi, lai arī pamatlietas virzītos raiti uz priekšu – lasīju visādus bojevikus: par Fantomasu, 007, arī Sicīlijas mafiju. Visām šīm grāmatām piemīt viens trūkums – apmēram 30-50 lapaspusē no tām uzmetas “skuka zeļonaja”, un tālāka lasīšana pārvēršas par gatavo mocību.  Tāpēc es, neko daudz neprātojot, iemetu tālrunī Heses “Pasakas”.

No tā brīža mana dzīve izmainījās. Esmu pārliecināts, ka kolēģi domā, ka man ir piemeties aizcietējums. Pasakas vai esejas bija visdažādākās, bet man patika tās visas – vienkārši burvīga lasāmviela. Visspilgtāk atmiņā, droši vien, paliks stāsts par bēdām, t.i., puķu trūkumu, lai varētu pienācīgi apglabāt zemestrīcē bojā gājušos. Tas stāsts par to, kas ir īstas bēdas. Eh, negribas neko te komentēt – šī pasaka ir jālasa un jājūt. Varētu vēlēties, lai to izlasa mūsu austrumu kaimiņvalsts vadoņi, bet diezin vai viņi to sapratīs, pat ja tā izdarīs. Pasaka ir par kara šausmām, bet uz to var paskatīties arī citādāk. Varbūt tā stāsta, cik briesmīgi ir, ja cilvēki nespēj saprast viens otru, nejēdzīgi sastrīdas, bet karš, jā, tas ir šādu aplamu strīdu apogejs.

Nu, jā – aizmuldējos. Tagad lasu “Demianu” – vairs ne atejā, bet katrā vietā, kur vien gadās būt. Lasu nesteidzoties, ar baudu. Hesem piemīt viena īpatnība, ko neesmu novērojis pie citiem rakstniekiem. Viņa tekstu var atsākt lasīt praktiski no jebkuras vietas. Gadījumā, ja ceļojot, vai kādu citu iemeslu dēļ grāmatai nav sanācis kādu laiku pieskarties, to atsākt ir viegli un patīkami. Hese tiešām ir unikāls!

Vēl nezinu, ar ko tas beigsies un ko es gūšu no šīs grāmatas. Viena lietas gan ir skaidra – saprast visu romāna būtību man ļoti traucē mans aprobežotais inteliģences līmenis. Romānā ir jūtamas norādes uz daudz ko tādu, par ko man trūkst sajēgas. Ar visu to, grāmata lasās... nu kā lai to pasaka? pirmais vārds, kas man ienāca prātā bija – maigi. Vai var teikt, ka romāns lasās maigi? Nezinu. Bet saku. Kad izlasīšu, varbūt domāšu citādāk.