Pudele

Man tā ir priekšā. Brūna, vēderīga, vēl gandrīz līdz korķim pilna ar ugunsūdeni. Viņa tagad ir svarīga šā vakara dalībniece. Pat svarīgāka par glāzīti, kuru periodiski piepildu un izmetu. Vispār dažkārt to izmet arī Ingrīda, bet tas nav svarīgi. Tāpat ir skaidrs, ka visu pudeles saturu mums vienā paņēmienā nepieveikt, tāpēc satraukumam par “taisnīgu zemes dalīšanu” nav ne mazākā pamata.

Es tikai pie sevis priecājos, cik labi, ka es to pievācu. Uz atvadu mielasta galda tā man likās sveša un nevajadzīga. Es izmetu pāris glāzīšu “baltā” (muns tys boltajs), pie sevis šķendēdamies, ka nav “šubas”, ko uzkost. Bēres Latgalē bez “šubas”! Kur tas redzēts?! Tomēr nav jau arī gluži tik traki. Ēdieni ir labu labie, bet nobeigumā – Aulejas kļockas. Tās ēdot, var arī par “šubu”piemirst.

Tad viesi izklīst, mēs paliekam vieni ar šo lielo, brūno pudeli. Tagad tā vaira neliekas sveša un nevajadzīga, kāda tā bija uz galda, vai tāla un bezpersoniska veikala plauktā. Pasaulē tādu ir tūkstošiem, varbūt pat miljoniem, bet, lūk, šī viena palīdz mums. Mēs nesaskumtam bez mēra – mēs pie tās turamies. Tā ļauj aizmirsties, nedomāt; tās iedarbības stimulēts es pat izdaru ko tādu, ko līdz šim nekad neesmu darījis. Es iemetos ezerā nopeldēties – kaut ir tikai aprīlis. Turklāt es neesmu karsējies saunā – nopeldos pilnīgi no brīva prāta – tāds, kā esmu. Tas ir, gandrīz no brīva. No izdzertā viskija es, protams, esmu kā “svētā gara” pilns. Tādam neviena jūra nav par dziļu, vai kalns par augstu. Īsāk sakot, pudele ir šī vakara glābiņš.

Arī aizmigt ugunsūdens palīdz teicami – kā liekos, tā lūztu. Atjēdzos tikai naktī un pilnīgā tumsā. Jāriskē ar savu vairs ne tik ļoti jauno dzīvību lejup pa kāpnēm – dikti vajag uz tualeti. Suns, maita, vēl maisās pa kājām. Atpakaļ uzkāpt nav diži vieglāk. Atveru balkona durvis, padzeros, lai rīt nekaltētu, un mēģinu iemigt. Miegs kavējas. Tomēr vēlreiz meklēt glābiņu pudelē vairs negribas. Citādāk tas vēl kļūs par ieradumu.