Krievu laiki

Esmu Brežņeva laika produkts. Kāds var iebilst, ka esmu piedzīvojis arī Hruščova laikus. Jā, protams, esmu. Hruščovs nāca pie varas 1958. gadā – tas ir mans dzimšanas gads, un viņu “nonesa” 1964. gadā. Tātad “Hruščova atkušņa” periods beidzās, kad man es biju sešus gadus vecs. Tehniski es tos esmu piedzīvojis, bet reāli – nē.

Ko es varu teikt par t.s. “krievu laikiem” Latvijā? Nu, man tie neaptika. Šodien pēc Ingas Jērumas sajūsmas pilnajām atsauksmēm pamēģināju saprast, ar ko tad es īsti nebiju mierā. Varu minēt tikai divi lietas, kas, mūsdienu acīm skatoties, var likties pagalam nenozīmīgas. Vienkārt, krievu laikos es neredzēju dzīvei jēgu. Gluži dabīgi es vēlējos atrasties pēc iespējas tālāk no visa tā, kas tajos laikos saistījās ar politiku, karjeru un tamlīdzīgām lietām. Man tas nenācās grūti, jo es biju (esmu) neparasti slinks cilvēks, un, kas gan var būt jaukāks par iespēju stāvēt malā, lepni spītējot liktenim? Jā, tā bija ļoti ērta pozīcija – neiesaistīties un nesašmucēties. Dzīvot savā čaulā, lasīt grāmatas, klausīties mūziku un noliegt visu, ar ko dzīvoja to laiku establishment, t.i., “aparatčiki”. Īsāk sakot, krievu laikos es biju nolemts eksistencei, nevis dzīvei. Toreiz mani tas maz satrauca, bet tagad es domāju nedaudz citādi.

Otra lieta, kas man riebās, bija materiālisms. Nevis tas, ko mums “pa abiem galiem” mēģināja iebarot augstskolā, bet gan tas, ar ko dzīvoja ikkatrs no mums krievu laikos. Tas bija visur. Nemitīgi bija jādomā par lietām, kas šodien prātā ienāk visai reti un garām ejot. Piemēram, ko vilkt mugurā? 16-18 gadu vecumā man rūpēja, kā tikt pie džinsām, kas ļautu man izskatīties līdzīgi cilvēkiem, nevis nomocīties ar sarežģītiem esības jautājumiem. Vai arī, kā lai pārvaru sevi un iedodu konjaka pudeli pretīgam krievu militāristam, kas ir iesēdies DOSAAF - tas bija vienīgais ceļš, kā iegūt autovadītāja apliecību vai, precīzāk, iestāties autobraukšanas kursos. Vai arī iedot “ceineri” skroderim, lai tas pašūdina man uzvalku. Cilvēki risināja pasaulē idiotiskākos jautājumus, un bija tādi, kas lepojās, cik viegli viņiem tas padevās. Man blatu būšana uzdzina tādu pretīgumu, ka es labāk būtu gatavs visu mūžu iet ar kājām, vai arī neprecēties (vai arī kāzās iztikt bez uzvalka), lai tikai nevajadzētu stāties šādās pretīgās attiecībās.

Bija arī citi “sīkumi”. Meli presē (ah, tās avīzes!), televīzijā (30 minūtes par VIŅU un mazliet par gaidāmo laiku), kroplīgas teātra izrādes, filmas, grāmatas... Lasīt starp rindām. Ak, Dievs! Kāda suņa pēc?! Tramvaju lamas, kad tev uzaicināja atbildēt “Puškina un Ļeņina valodā”, pilnīga beztiesiskuma apziņa saskarē ar varu – milicija, dienests armijā. Ne mazākās cerības paskatīties pasauli, iepazīt brīvus cilvēkus – t.i., vienkārši dzīvot.

Un vēl tā GARANTIJA. Krievu laikos tāda bija tikai viena – rīt būs sliktāk nekā vakar.