MD1

Mana (rakstnieka) darba vieta

Viens notikums rakstnieka dzīvē

Ārā joprojām gāž kā ar spaiņiem. Neko tādu agrāk es neesmu piedzīvojis. Nu, līst stundu, nu divas, bet ne jau 24 no vietas. Mums ir baigi laimējies, ka nakti pārlaižam sausumā. Varēja būt daudz ļaunāk. Guļam kur nu kurais – daži uz grīdas, citi virtuvē uz galda un arī zem tā. Esmu izredzētā statusā, jo pēc izlozes varu gulēt saimnieku gultā. Viņi paši aizgāja gulēt kūtī. Vai tur ir tikpat sauss kā šeit istabā?

Tomēr, lai arī es esmu šādā priviliģētā stāvoklī, es vienīgais nespēju iemigt. Kalnu slimība, laikam. Esam kādus trīs vai četrus kilometrus virs jūras līmeņa. Man ir zudusi arī apetīte. No sākuma domāju, ka man vienkārši riebjas tā auzu putra, ko grupas vadītājs vienādiņ pasūtina mums brokastīs. Bet tad konstatēju, ka nevaru dabūt iekšā pat “Vāverītes” dižkonfekti, kas, salīdzinoši neskarta, dzīvo manas jakas kabatā jau kuro dienu.

Tā es guļu uz muguras un pierakstu dienas notikumus. Moku pilnais kāpiens, dēles, kas krīt no koku zariem un piesūcas ceļotājiem visdīvainākajās vietās. Par nobrukušo taku, kur viena mūsu grupas dalībniece gandrīz zaudēja dzīvību. Un, protams, par rumu atpūtas vietā, ar kura palīdzību Andžejam izdevās pierunāt mani palikt kopā ar pārējiem.

Ir nakts. Visi guļ kā nosisti, bet es stročīju tekstu savā planšetdatorā. Mana rakstnieka darba vieta?

Kas ir sliktākais, kas ar mani var notikt šo kursu iespaidā

Es zaudētu ticību dzīves jēgai.

Pirmā rindkopa (vai aina) manā nākamajā izdotajā grāmatā

“Jānis atradās pusmiegā – iespējams, kaifīgākajā esības stāvoklī, kādu vien var iedomāties. Tas bija brīdis, kad likās, ka viņš vienlaikus atrodas gan realitātē, gan it kā ārpus tās – kaut kur sapnī. Brīžam miegs atkāpās, un Jānis gandrīz pilnībā pamodās, bet tad atkal apziņa aizmiglojās, un viņš slīga atpakaļ dziļāk brīnumainajā sapņu pasaulē. Jānim šķita, ka pusmiegā viņš spēj saskatīt lietu būtību – nevis tikai to virspusējo, ar prātu aptveramo slāni, bet gan daudz dziļāk. Mūzika, dzeja – māksla kā tāda – tad atklājās pa īstam. Lietas, par kurām viņš vēl nesen bija šaubījies, pēkšņi noskaidrojās – Jāņa uztvere bija kļuvusi neparasti skaidra un vieda. Jānis bija cieši pārliecināts, ka tieši tā viņš jutīsies pēc nāves, kad viņa dvēsele, brīva no visa pasaulīgā, tālāk dzīvos šādi.”

Pēdējā rindkopa (vai aina) manā nākamajā publicētajā stāstā

“Edvards paskatījās spogulī. Bija jocīgi redzēt sevi saģērbtu kā backpacker no mūžveca ķinīša. Tomēr nevarēja teikt, ka Edvardam šis tērps galīgi nepiestāvētu. Pārbaudījis, vai nav kas aizmirsts, viņš izgāja uz ielas. Smagā soma sāpīgi nospieda plecus – Edvards nebija radis pārvietoties ar tādu nastu. Šķērsielas galā viņš izgāja uz lielās ielas, un pēc mirkļa vilcināšanās pagriezās pa labi.”

Atsauksme

Visi saņem atsauksmes, visiem ir labi, vienīgi nabaga Ieva, uz kuras trauslajiem pleciem ir uzvelts šis nepateicīgais uzdevums – padarīt mūs visus par auglīgiem (rakstu darbu izpratnē) rakstniekiem, neko tādu nav saņēmusi, un tagad, droši vien, jūtas pa pusei nelaimīga, pa pusei ecīga. 

Steidzu šo tukšumu aizpildīt, lai gan apzinos, ka tas man nāksies grūti, jo pašu nodarbību neapmeklēju. Toties noklausījos tās audio ierakstu, un jāatzīstas, ka tagad daudz labāk saprotu, kas no manis tika sagaidīts mājas darbā, kuru jau es esmu paspējis iesniegt jau labu laiku atpakaļ. Bet, kā mēdz teikt, kas reiz ir Tīmeklī palaists, nav pat ar cirvi izcērtams. 

Tātad atsauksme Ievai. Pirmais, ko gribas teikt, protams, ir Malacīte! Par to, ka spēj mūs paciest. Vismaz pagaidām. Tālāk, pārejot uz sadaļu, ko parasti mēdz dēvēt par WWW (What went well), teikšu, ka kopumā Ieva ar savu uzdevumu ir tikuse galā pat visai labi. Īpaši gribas atzīmēt to sadaļu par grupas diversitāti, t.i., cik dažādi mēs esam un kā mums ir jāuzvedas šādā situācijā, kad veidojam vienu grupu. Es gan īsti nezinu, kas ir lesbiešu BDSM (darba vietā baidos meklēt to Gugulī), bet tehniskos terminus gan jau vēl paspēšu apgūt. Viens ir skaidrs – ja gribam attīstīt kādas spējas, pirmais un galvenais ir izcelt pozitīvo, labo. Tas noder gan tam, kam ir adresēts, gan pašam recenzentam.

Fui! Uz mirkli biju piemirsis, ka atrodamies etapā, kad mums piemīt traģiskā nespēja vērtēt otra darbu. Bet lai nu paliek. Ejam tālāk.

Parasti otrā daļa atsauksmei ir WCBDEB (What can be done even better), kas ir stipri garāka, jo tās abreviatūrā ir čum vairāk burtu. Šis nav gluži mans gadījums. Vien teikšu, ka diversitāte ir ne tikai risks, ka mēs visi varam saiet matos par politiskiem, reliģiskiem un kādiem vēl tur uzskatiem. Tā vienlaikus ir arī unikāla iespēja, kuru vajag izmantot. Paskaidrošu tuvāk. Katram no mums ir savs draugu un paziņu loks, kuriem parasti ir aptuveni līdzīgi uzskati. Es, piemēram, visvairāk esmu kontaktā ar pragmatiskiem tehniķiem – atbilstoši savai profesijai (nāku no IT pasaules). Man šīs darbnīcas ir unikāla iespēja (VVF noteikti teiktu - privilēģija) sastapties domu un uzskatu dažādību. Ja es vēlos nākotnē arī kaut ko rakstīt, šāda pieredze ir vienkārši nenovērtējama.

Ar ko bija jānobeidz atsauksme? Jā, pareizi – ko man gribas zināt no šīm lekcijām un kas man varētu būt interesanti. Uz to man atbildēt ir viegli – mani interesē viss!