Ikstena

Ja godīgi, man nekad nav paticis lasīt latviešu rakstnieku darbus. Es nezinu, no kurienes man tāda nepatika, bet, sākot jau no bērnības, es varēju lasīt dajebko, tikai ne latviešus. Vienīgais izņēmums bija Blaumanis. Brāļa krusttēvs Tedis man reiz dzimšanas dienā uzdāvināja pilnus šā rakstnieka kopotos rakstus, un tā kā Tedonkulis mums ar brāli bija teju dieva vietā, tad izlasīju visu no vāka līdz vākam. Man bija kādi 11-12 gadi, un tobrīd nekāda īpašā attieksme pret Blaumani neveidojās. Tas bija līdzīgi kā abu akadēmisko teātru izrāžu apmeklēšana – tās vienkārši tādas bija. Es nesāku vērtēt latviešu teātri kopumā – tikai salīdzināju vienu izrādi ar otru.

Bet lasīju es daudz. Visvairāk frančus, jo tie jau arī bija visvairāk drukāti. Visus tos Igo, Balzaku, Merimē, Stendālu un ko vēl tur ne. Latvieši man bija izņēmums, un, manuprāt, šeit liela loma bija skolas obligātajai literatūrai. Tā prasīja, lai lasu latviešus, un es, dabiski, no tiem vairījos, cik vien iespējams. Nācās, protams, izlasīt “Mērnieku laikus”, “Zaļo zemi”, “Pret kalnu” (какая мерзость!) un vēl tur kaut kādus Lāčus. No sirds mīļas man bija tikai pāris grāmatiņas, kuras, protams, bija ārpus obligātā saraksta. Viena no tām bija Jaunsudrabiņa “Ar makšķeri” – es jau kopš bērnības esmu kaislīgs makšķernieks. Vēl man patika Zentas Ērgles “Tā tik bija vasara” un vēl tur kādi gabali. Likās ļoti dzīvi uzrakstīti – lai arī brīžam metās zosene no pakaļā līšanas tolaik valdošajai kliķei (pozitīvais varonis krievu pulkvedis, latviešu un krievu bērni draudzējas, laimīgā dzīve kolhozos, utt.)

Vēlāk sanāca izlasīt vēl šo to. Lukjanskis, Bels, Skujiņš, Kolbergs – ko nu tur Padlatvijā drukāja. Tieši riebīgi tie nebija, bet ekstāzi neuzdzina. Līdz trāpījās maza grāmatiņa “Rozā zilonis”, kuru nekavējoties pievienoju savam “zelta fondam”, kur jau priekšā bija “Trīs vīri laivā”, “Mana ģimene un citi zvēri”, “Pikvika kluba piezīmes”, Zoščenko stāsti un tamlīdzīgas “nelietības”. Vēl šausmīgi iepatikās Deglava “Rīga” un vēl viena otra lieta no klasikas – Ezeriņa noveles un Rozīša “Ceplis”, piemēram.

Kaut kādā psiholoģiskā brīdī atklāju sev Anšlavu Eglīti. Tas gan ir viens brīnumjauks rakstnieks! Sāku ar “Homo novus”, un, manuprāt, esmu izlasījis visus viņas darbus – gluži kā Blaumani. Tikai ar to starpību, ka šis process man sagādāja milzīgu baudu.

Manī ir kaut kas pret rakstniekiem sievietēm. Varbūt mani samaitāja Sakses “Pret kalnu” un vēlāk obligāti nocīnītā Indrānes “Lazdu laipa”. Tiešām nezinu. Man pat ir grūti minēt kādu rakstnieci, kuru es patiesi cienu. Nu, varbūt Astrīda Lindgrēna – visu bērnību es lasīju un pārlasīju visus trīs Karlsona “foliantus”, “Pepiju Garzeķi” un varbūt vēl ko, kas patlaban man nenāk prātā.

Jā, un nekas daudz nav mainījies uz šo brīdi. Nesen lasīju Zālītes gabalu par to, kā kāda ģimene no Sibīrijas atgriežas Latvijā. Tur ar mazas meitenītes acīm tik izjusti aprakstīts brauciens vilcienā, ka man sametās gandrīz nelabi. Esmu juties gluži tāpat. Nebraucot gan tādus nenormālus gabalus, kā romāna varone. Man pietika ar divi stundām no Rīgas uz Siguldu ar čuk-čukbāni. Tas bija drausmīgi. Gigantiskā lokomotīve ar sarkaniem riteņiem, kas tinās tvaiku mākoņos. Melni, netīri vagonu riteņi, kam spožas ir tikai virsmas, kas nogalinās katru, kas patrāpīsies ceļā. Vagonos viss tāds ķepīgs un netīrs, bet par vilciena tualeti labāk nerunāsim. Labāk ir nomirt, nekā tur nokārtoties... Jā, šo sajūtu pārņemts, es nespēju lasīt tālāk, iespējams, ģeniālo Zālītes grāmatu.

Pēc šā nav grūti iedomāties, ka Ikstenas “Mātes piens” man negāja iekšā nekādā veidā. Izlasīju lapaspuses 10-15, un noliku to malā – nejūtos izaudzis līdz līmenim. Labāk pārlasīšu “Pansiju pilī”. 

Vispār šī logoreja man panesās no Ikstenas intervijas Domburam un pārdomām pēc tās. Vai ar melnām rokām var veikt baltus darbus? Vai ir iespējams norobežoties no netīras naudas? Cik vispār maksā sirdsapziņa?

Dažādās situācijās atbildes var būt visdažādākās. Ne man par to spriest. Vēl mazāk kādu apjūsmot vai nosodīt. Kaitina tikai lepošanās ar lietām, kas liekas visnotaļ strīdīgas.