Sapņu komanda

that says my heart is on an all time low

so don't expect me

to behave perfectly

Man lūziens parasti uznāk vēlā pēcpusdienā. Laiku pa laikam kaut kas aizpeld acīm priekšā, zūd sajēga, un es it kā veļos tumšā bedrē. Tikai pēc kāda mirkļa atjēdzos, kad esmu jau tā skaļāk iekrācies – man, kā par brīnumu, ir izdevies pašam sevi saklausīt. Bailīgi pašķielēju visapkārt, vai kolēģi nav to dzirdējuši, un cenšos sevi domās sapurināt. Tas ne vienmēr izdodas – pēcpusdienas ir laiks, kad bezmiega naktis atspēlējas.

Gribas ātrāk braukt mājās, un ar kaut ko sevi palutināt. Vienalga, kas tas lai nebūtu – vīns, rums, alus, šokolāde, herberts (šerberts), rieksti, vīnogas. Galvenais, lai mans orgānisms izkļūtu no šās bedres, kuras dibenā es jūtos kā nelaimes čupiņa. Pēkšņi atceros, ka šodien mums ir biļetes uz koncertu, un domās atvados no lielās Havana Club pudeles, kas mani mājās uzticīgi gaida un pagriežu Vecrīgas virzienā.

Noparkojos un izcīnu cīņu ar Ušamera kases automātu. Beigās cilvēciskais ģēnijs triumfē, un man izdodas apmaksāt stāvvietu. Dodos uz Ģildi, kur Ingrīda ir jau priekšā. Kā par brīnumu, bufetē nav rindas, un es varu savam orgānismam kaut nedaudz kompensēt par tā ciešanām, iebarojot tam glāzi vīna un ķobīti ar rasolu – esmu pamatīgi izbadējies, jo pusdienas ir ēstas krietnas septiņas stundas atpakaļ.

Dodamies zālē. Atslīgstot krēslā, zinu, ka tikko nodzisīs gaismas, es atkal sākšu grimt savos sapņu bezdibeņos. Ar mani tas notiek vienkārši on the fly – kā saka latvieši. Es izmisīgi cenšos sekot notikumiem uz skatuves, bet tad iedomājos par kaut ko citu, tas acu priekšā sāk vizualizēties, un mūzika it kā attālinās, līdz izzūd pavisam, un es saņemu asu dunku sānos no savas labākās puses – Ingrīda man neļauj koncertos krākt. Nebūtu vismaz aptumšojuši zāli, maitas. Tad būtu mazākais kāda cerība izvilkt koncertu neiemiegot.

Izlasu programmiņā, ka šovakar spēlēs čellu “Sapņu komanda”. Es gandrīz visus LNSO čellistus pazīstu vaigā – ir sanācis viņus vienu otru reizi redzēt. Es vienmēr nododos minējumiem, kā viņi zina reizē sākt, ja iztrūkst diriģenta? Kurš ir galvenais? Vai tas, kas uzsāk? Kam ir pievērsti visu skatieni? Parasti tā ir gados vecākā kundzīte, kas sēž kreisajā malā.

Šoreiz sāk “zāģēt” kaut kur labajā flangā. Jā, es nepārteicos – skaņa man atgādina zobārsta urbjmašīnas zemās frekvences, kāda to atceros no skolas laikiem kaut kad 70to sākumā. Vispār čells ir unikāls instruments. Tas var skanēt liegi un maigi kā vijole, bet var arī izdot zemas skaņas gandrīz kā kontrabass, kā arī spēj “zāģēt” – tā ir tāda salīdzinoši kaitinoša skaņa, kas ķinī “Aukstās uzkodas” (Buffet Froid) gandrīz nogalināja policijas komisāru.

Es neesmu simfoniskās mūzikas, vēl mazāk kamermūzikas, zinātājs vai cienītājs. Dažkārt tā manī modina kādas emocijas, tomēr biežāk diemžēl paliek nesaprasta. Es par to daudz nesatraucos – cenšos tajā iebraukt tik, cik tas ir manos spēkos. Es zinu, ka pat gadījumā, kad man tā “neaiziet līdz centriem”, esmu ieguvējs. Tā atstās iespaidu uz manu ikdienā klausāmās mūzikas uztveri. Tas ir tāpat kā pēc bridža spēlēt zolīti – ja tev kādu laiku ir bijis jāseko 52 kārtīm, tad atcerēties 4 vienā mastā liekas kā bērnu spēle.

Pirmo koncerta daļu turos kā vīrs. Iesnaužos tikai pēdējo divu gabalu laikā. Šoreiz nolemju ar sevi necīnīties – ir tik patīkami iesnausties mūzikas pavadībā. Turklāt es zinu – tikko es būšu pavadījis miegā kaut vai piecas minūtes, mans orgānisms jutīsies pateicīgs un atslēgs šo miega bada programmu, kas burtiski paralizē manu smadzeni.

Tieši tā arī notiek. Starpbrīdī iedzeru vēl tasi kafijas, un uz otro daļu ieeju zālē svaigs un sprauns. Tiek atskaņots gabals Parīzes terora akta upuru piemiņai. Man tas liekas dievīgs. Nezinu tam iemesla – varbūt konferansjē pieteikums ir mani tā noskaņojis. Mūzika sākumā ir melodiska un burvības pilna. Tad seko zāģējoša pāreja – acīmredzot te atainots pats terorakts – bet beigas ir atkal melodiskas, lai arī skumju pilnas.

Šim skaņdarbam seko svīta Gadalaiki, kas ir tapusi arģentīniešu iespaidā, ko nevar nepamanīt. Čelli tiek izmantoti arī kā ritma instrumenti – klapējot pa tiem ar plaukstām vai lociņu, kā arī knibinot stīgas ar pirkstiem. Te var sajust tango ritmus. Vasara, rudens, ziema un pavasaris. Man vislabāk patīk daļa, kas veltīta rudenim.

Līdz ar to koncerts ir izskanējis. Gadalaiki, manuprāt, visiem ir iepatikušies, ka ovācijas ilgi nerimst. Beigās kā piedeva tiek nospēlēts R. Paula tēmu popūrijs, kas bija dzirdēts jau iepriekšējā čellu “Sapņu komandas” koncertā. Es skatos muzikantu sejās, kā viņi lustīgi dragā līganākajās vietās, un domāju – kas viņiem pašiem labāk patīk? Sarežģītās modernās kompozīcijas, kas prasa nenormālu saspringumu un parāda visu viņu varējumu, vai arī, šāda melodiska un lustīga spēlēšana uz urrā. Laikam jau vajadzīgas ir abas lietas, jo bez kontrastiem mēs nespētu novērtēt to labumu.