KP

Jā, acīmredzot pats vells man pagrūda roku, kad smalkā NBA vietne piedāvāja iegādāties tiesības noskatīties visas spēles ar Ņujorkas Knicks dalību. Tikai 30 zaļie! Tas taču nekas nav. Kā tad nav, ja tie stulbie amerikāņi spēlē pa naktīm, kad visiem ir jāguļ. Un pati lielākā muļķība slēpjas apstāklī, ka, reiz pamodies, cilvēks allaž noskatīsies visu spēli – nekad nepametīs to pusratā, jo ir taču samaksāts. Dabīgi, ka nākamajā dienā galva ir 7x8, visu laiku moka vēlme no darba nosvīst tā ātrāk, lai tiktu mājās izgulēties.

Bet sākās viss gluži nevainīgi. Pa TV parādīja kādu kropli, kas apgalvoja, ka latviešu valodu nav jēgas apgūt, jo to tāpat neviens nelieto. Šajā lietā mani pārsteidza tas, kā tas frukts bija pamanījies nokļūt Ņujorkā, jo iekļūt NBA nav nemaz tik viegli. Atceros Biedriņa karjeru Goldensteitā – pagāja sazin cik ilgs laiks līdz šamais superstārs spēja tikt uz laukuma un iemest grozu vai pāris. Tikai krietni vēlāk šim latviešu centram panesās laba sērija double double (vairāk nekā 10 punkti un atlēkušo bumbu vienā mačā). Tomēr drīz Biedra karjera apsīka – savainojums vai pilnīgs intereses zudums par spēli, bet varbūt abu iemeslu dēļ. Tas kalpoja par aizbildinājumu daudzu latviešu “sporta speciālistu” “pacilātiem” komentāriem – “nu, latvieši jau nevar – mēs vienkārši neesam spējīgi!”, utt. Man tādas runas kaitina, jo brīžos, kad es kādu laiku neesmu lasījis tautiešu komentārus Tīmeklī, mani pamazām pārņem nepamatots optimisms, ka latvieši ir gluži normāla tauta, un mēs varam lepoties ar daudziem talantiem, tajā skaitā sportā.

Nuja. Bet tagad atkal viens letiņš, neskatoties uz saviem gadiem (tikai 20), ir pamanījies sasniegt augstāko līmeni tādā populārā sporta veidā kā basketbols. Paskatos fragmentus ar viņa dalību, un esmu vienkārši šokā – letiņš “danko” pāri pieredzējušāko NBA stāru galvām, tad tūlīt iemet trīnīti, bet pa vidu aukstasinīgi lādē pustālos. Un tas viss notiek pasaules stiprākajā līgā! Double double viņam ir teju ikdiena, bet šad un tad izdodas tikt pāri pat 20 punktu robežai. Viņa bloki un “danki” tiek atzīti par leģendāriem, un tos ilgi atgremo NBA apskatnieki, paredzot letiņam spožu nākotni, garantētu dalību All-stars un ko visu vēl ne. Tas, zināms, pie nosacījuma, ka jaunais censonis neiedzīvosies traumās.

Jā, cita starpā, atklājās, ka KP izrunāšanās par latviešu valodu ir tikai neveiklas (apzinātas vai neapzinātas) video montāžas rezultāts. Noskatoties šo interviju no sākuma “do golam”, izrādās, ka Kristaps ne vienu bīdi nenoliek savu tēvu valodu. Viņš vienkārši saka, ka latviešu valoda ir pati grūtākā – viņš vēl runā spāniski un angliski, bet, kad viņam prasa, vai viņš mācīs arī komandas biedrus runāt latviski, KP atbild, ka ņujorkiešiem latviešu valoda nevarētu būt noderīga. Šī frāze tad arī veiksmīgi tika izgriezta un tiražēta kā biedinājums visiem par to mūsdienu samaitāto jaunatni.

Ar prātu es, protams, saprotu, ka tas ir bezgala stulbi fanot par kaut kādām tur sporta sacensībām. Tā ir nodarbe vienīgi truliķiem, kas paši sportot nevīžo, grāmatas nelasa, un vispār neko jēdzīgu nedara. Tā ir vistīrākā patiesība, bet dažkārt ļauties trulumam ir tik šausmīgi kaifīgi... Es ar to slimoju jau bērnībā, kad fanoju par hokeju, bet vēlāk arī par basketbolu. Jā, man pašam vienmēr ir paticis spēlēt šo sporta spēli, un nebūtu es liekā svara dēļ sačakarējis (lauzis) kāju, iespējams, spēlētu vēl šobaltdien. Tomēr aptuveni 55 gadu vecumā atskārtu, ka šis sports priekš manis ir beidzies, jo orgānisms nespēj turēt slodzes. Tā es skraidīšanu pa laukumu nomainīju ar skatīšanos. Lai gan meloju – es mēdzu skatīties profu mačus arī agrāk. Īpaši fanoju par Latvijas valstsvienības startiem Eiropas čempionātā un citos turnīros.

Nuja, tā kādā “vēziskā” bezmiega naktī pieslēdzos NBA tiešraidei, tā lieta man iepatikās, un tagadiņās esmu kļuvis par Knicks fanātu. Kāds stulbums manā vecumā!