Blackstar – David Bowie

Tāds dīvains paradums pārrodoties no darba – noklausīties Bovija Blackstar. Ne jau katru dienu, saprotams, bet katru otro gan, un kaut ko tādu jau var dēvēt par ieradumu. Es šo Bovija albumu uztveru kaut kā savādāk nekā iepriekšējos. Vienkārt, man tas liekas ļoti emocionāls un patiess (lielākā daļa iepriekšējo man tādi nerādījās), otrkārt, es pats arī neesmu vairs nekāds jauneklis, un nogurums no dzīves, kas saulainākā vecumā ir visai nesaprotama lieta, šajā mūzikā uzrunā mani ļoti tieši.

Varbūt kādam šāda mūzika var likties vienmuļa, jo pēc būtības gabali ir diezgan līdzīgi. Tomēr man tā neliekas – katra dziesma ir kā šķautne tam drūmajam kopumam, kas katram cilvēkam ir jāpārdzīvo, pirms viņš šķiras no dzīves. Neko priecīgas šādas pārdomas nav, bet kā ir – tā ir.

Vai šis būtu ilgi gaidītais breakthrough Bovija sakarā? Nezinu, mani tas vairs neinteresē. Pasaulē ir tik daudz mūzikas, un jāklausās ir tā, kas tevi uzrunā.