Dzeguzes Balss – Menuets

ej kā apmātais, tātad kā brīvais,

garām uzrakstiem "tirgus" un "cirks".

Jā, daudz ūdeņu aiztecējis kopš tām laimīgajām dienām, kad es varēju būt (un arī biju) pilnīgi bezatbildīgs. Kad man vēl nebija 7 gadu, es varēju darīt visu, kas vien man ienāca prātā. Jā, zelta laiks! Bet tad nāca skola, kur pirmajā mirklī likās, ka viss ir aptuveni tāpat; vienīgi učene reizi nedēļā – parasti piektdienās – iešņāpa man dienasgrāmatā piezīmi – “Bezatbildīgs”. Tas rezultējās neapmierinošā vērtējumā manā uzvedībā. Tolaik es vēl biju naivs. Man likās, ja jau učenei šādi izpildīties sagādā prieku, lai viņai arī tas tiek, un turpināju dzīvot tā, kā nu es to sapratu. Tomēr drīz vien saulainajām dienām pienāca gals, un es beidzot sapratu učenes viltīgo plānu – es tiku izmests no skolas ar piezīmi, ka ar tādu uzvedību kā man tālāk mācīties ir jāiet uz profeni.

Var jau būt, ka učenei bija taisnība. Tas ir tajā, ka Padlatvijā vislielākā brīvība bija strādniekiem, jo no tiem jau tāpat neko daudz nepaņemsi. Turklāt pa TV un radio nemitīgi tika ziņots, ka proletariāts ir pati progresīvākā šķira, un tādiem tik lēti ķerties klāt nedrīkstēja. Es zināju vairākus strādniekus, kuri par tādiem tikai izlikās. Patiesībā viņi visādi izdarījās – pilnveidojās, kolekcionēja grāmatas un dzīvoja tādu kā alternatīvu dzīvi, jo viņu garīgā pasaule bija pilnīgi brīva no padomijas murgiem. Es nejutos tādam notikumu pavērsienam gatavs vairāku iemeslu dēļ. Vienkārt, es pēc dabas esmu bailīgs (ja vien mani nesakaitina). Izvēlēties šādu dzīvi pretēji straumei būtu bijis grūti, jo tā būtu kā cīņa ar padomiju katru mīļu dienu. Turklāt tad zināmu laiku tomēr nāktos pavadīt, darot to strādnieka darbu, kas man likās ļoti nesimpātiski. Bez tam mani senči, droši vien, nespētu pārdzīvot, ka esmu palicis bez augstākās izglītības – viņiem tādas lietas likās svarīgas.

Tomēr galvenais šķērslis bija bailes no dienesta krievu armijā – iedomājoties vien par šādu perspektīvu, mati man uz galvas sacēlās (toreiz man vēl tādi bija). Tāpēc es biju laimīgs, kad tiku vidusskolā. Es gan vairs nevarēju būt pilnīgi bezatbildīgs, bet biju, teiksim tā, ierobežoti bezatbildīgs. Nācās kaut nedaudz uzmanīties no ziepēm, kas tajos laikos nozīmēja, neiekļūt nekādās “razborkās” ar miliciju, kā tas nereti gadījās daudziem maniem vienaudžiem. Tāpat vajadzēja sekot atzīmēm tajos priekšmetos, kas bija galīgās – t.i., nonāca uz atestāta. Es sapratu, ka ar trijniekiem augstskolā varu arī netikt. Visgrūtāk nācās pēdējā vidusskolas klasē, jo tad visas atzīmes bija galīgās, un par kaut kādu brīvību vai bezatbildību varēju runāt visai nosacīti.

Augstskolā iekļuvu laimīgas nejaušības dēļ, jo savos brīvības meklējumos biju aizgājis nedaudz par tālu, un manas zināšanas iestājpārbaudījumos izrādījās visai švakas. Tomēr man laimējās. Nekāda “maļina” arī šeit nebija. Eksāmenu sesijas bija divas reizes gadā, un par kaut kādu brīvību tad runāt vairs nenācās. Tikai pirmajos pāris mēnešos pēc ekšu nokārtošanas kaut kāda brīvība eksistēja. Kad vēl 2. kursā klāt nāca Kara katedra, un mūs piespieda apgriezt matus, es sapratu, ka lietas ir galīgi sagājušas šreijā.  Tomēr sekoja vēl briesmīgāki laiki – 3 mēnešu armijas “zbori” pēc 5. kursa, un vēl 2 gadi dienesta Kaļiņingradā. Jā, armija manā dzīvē izrādījās tāda pati kā komunisma uzvara – tā bija neizbēgama.

Pēc armijas varētu domāt, ka tagad gan viss nostāsies savās vietās, un es beidzot varēšu atkal būt bezatbildīgs. Nu, drusku vieglāk jau bija, tomēr ne gluži. Nelaime tā, ka es apprecējos, un kļuvu atbildīgs par savu ģimeni. Vajadzēja gādāt kaut kādus līdzekļus, bērnus skolot un tamlīdzīgi. Pēc Neatkarības atgūšanas daudzas lietas uzlabojās tajā nozīmē, kas tas, kas agrāk skaitījās bezatbildīgs, tagad izrādījās labs un pat cienījams. Tomēr netiku atbrīvots no iztikas pelnīšanas. Tā vienās raizēs ir nodzīvots labs laiciņš, un mani beidzot – ar daudzu gadu novēlošanos – ir sasniegusi pusmūža krīze. Es vairs nevēlos strādāt un pelnīt naudu. Gribas gremdēties mākslā, ceļot, rakstīt, izklaidēties. Vēlos dzīvot brīvi – darīt tad, kad ir iedvesma, gulēt, kad jūtos noguris, piedzerties, ja viss iet šreijā, utt. Līdz pensijai, kad es visu to varēšu atļauties darīt, vēl gandrīz 10 gadu, bet es jau tagad jūtos “piepeldējis”. Varbūt jādodas demonstrācijā ar lozungu “Brīvību Mārtiņam!”?