After All – David Bowie

There's no room for anger, we're all very small, Oh by jingo

Tas notiek, braucot uz šepti. Aukstā laika dēļ ielādētā šaiba sāk gļukot. Pāris reižu pārslēdzu uz nākamo dziesmu, bet viss viens – negrib skanēt tas disks. Meklēt citu nevēlos, jo ar cimdiem rokās jaunu CD tajā spraugā neiebarosi. Pārslēdzu uz radio. BBC stāsta par “Zelta Globusu” sadali Losandželosā, Dikaprio un Lēdijas Gaga panākumiem un citiem dienas varoņiem. Tiek pieminēts arī Stallone, kurš pēc gandrīz 40 gadu pārtraukuma atkal saņem “Zelta Globusu”. Diktors zina stāstīt, ka šī loma kādreizējam grāvēju varonim ir daudz nozīmīgāka – viņš atkal cīnās, bet šoreiz nevis ar ļaunajiem, bet cīņa ir iekšēja – Stallones varonis uzvar slimību – vēzi.

Pēkšņi runātājs strupi aprauj stāstāmo un paziņo – ir apstiprinājies, ka miris Deivids Bovijs. Pēdējos 18 mēnešus viņš ir drosmīgi cīnījies ar vēzi (kāda sakritība! – es nodomāju), un 69 gadu vecumā, divas dienas pēc savas dzimšanas dienas, šo cīņu uzdevis. Tas noticis viņa mājās tuviniekiem un draugiem klāt esot. Tikko Bovijam ir iznācis albums Black Star. Tad tiek nospēlēta dziesma no tā albuma, un sākas ziņas.

Jūtos satriekts. Vispār es neesmu šā mākslinieka cienītājs. Bovijs man vienmēr ir bijis kā aizzīmogota grāmata. Daži gabali gan viņam ir gluži labi, tomēr tālu no tā, lai es būtu sajūsmā. Ilgāku laiku es centos savus uzskatus slēpt, lai izvairītos no nevajadzīgām sadursmēm ar citiem melomāniem, kas Boviju atzīst par ģēniju. Vienīgi ejot cauri Klāsa 101 albumu grāmatai, es uzdrošinājos atklāt, ka Bovijs mūzikā man rādās kā tāds profesors, kurš tehniski gan ir ļoti stiprs un lieliski prot uztvert jaunākās vēsmas mūzikas attīstībā, tā vienmēr atrodoties pussolīti priekšā mainstream autoriem, bet viņa dziesmas diemžēl nespēj manī modināt baudas sajūtu, ko es, gluži dabiski, vēlos gūt no klausīšanās.

Es nezinu, kā Klāss spēja sagremot šādu “Policijas komisāra atzīšanos Republikas Prokuroram”. Vispār normālos apstākļos Klāss ir tāds diplomāts, ka tik turies – viņš spēj nolīdzināt jebkuras pretrunas. Arī toreiz vien pateica, ka pats dažkārt šaubās, bet vecie Bovija diski gan esot tipiski labie, un nekāds strīds neizcēlās.

Nu, prātīgākais būtu pamācīties no Klāsa “nelēkt uz ecēšām”, un turēt “cimdiņu ciet”, t.i., savu stulbumu neizrādīt publiski. Diemžēl man parasti tas neizdodas. Lieta tāda – kad man ir slikts garīgais, gribas samaitāt to arī citiem, un tad es uzsāku diskusiju par tematiem, kurus vienkārši nedrīkst aiztikt. Aizliegtie temati ir tieši trīs – reliģija, politika un mākslinieki, ko cilvēki ir pacēluši elku līmenī. Ar pirmo es samērā labi tieku galā. Tikai retumis atzīstos, kas sirdī esmu pagāns, un pieprasu ievērot manas tiesības tādam būt. Ar politiku ir savādāk. Katrs no mums taču zina, ka visi latviešu politiķi dalās divi daļās – zagļos un idiotos. Tad nu visu mīļākais sporta veids ir izstrīdēties, kurš lielāks zaglis, bet kurš vienkārši stulbenis. Nu, kad tādas lietas panesas, tad jau varam sarīkot tādas vārdu apmaiņas, ka nevienam maz neliksies.

Tomēr es esmu ievērojis, ka inteliģentākie draugi un paziņas uz to neuzraujas. Viņus aizķert vajag savādāk. Viens drošs veids ir salīdzināt Gilmoru ar Votersu. Tad nav pat vajadzības pateikt, ka viens ir pārāks par otru vai kā savādāk. Cilvēki paši to uztver, sadalās divi nometnēs, un tad tik iet vaļā. Vispār es pārspīlēju. Parasti vienā nometnē tad esmu es, bet visi pārējie – pretējā. Klāss tikai noņirdz – atkal Mārtiņš ir uz rupjībām uzprasījies.

Ar Boviju gan bija drusku savādāk. Es no visas sirds esmu mēģinājis saprast šo mākslinieku, un man patiešām gribējās zināt, vai es tāds esmu viens, vai arī ir vēl kāds, kas jūtas līdzīgi. Nu, tad arī gāja vaļā. Uzbrukumu man vadīja kāds Jānis Stundiņš, ar kuru diskutēt ir gluži kā ar lāci dejot, jo viņš drukā tik šausmīgi ātri, ka visām viņa domām nekad nav iespējams līdzi izskriet, kur nu vēl atbildēt. Vienīgi šoreiz viņš par svētuma (Bovija) zaimošanu tā apvainojās, ka nespēja vairs sakarīgi izteikties. Ņēmās mani visādi zākāt – es, lūk, nemākot rakstīt, iespējams, esmu dumjš un tml. Nu, to es zinu arī bez Stundiņa teikšanas; ne jau velti manus “Armijas stāstiņus” redaktors pielīdzināja zemei, bet tas jau ir cits stāsts.

Nuja, bet tagad pildu benzīntankā degvielu un domāju, kā jūtas visi Bovija fanāti, jo zinu – tādu ir daudz. Nejauši man prātā ienāk Pola Saimona dziesmiņa par diženo Džoniju Eisu, jo sajūtas ir dikti līdzīgas:

When a man came on the radio

And this is what he said

He said, “I hate to break it

To his fans

But Johnny Ace is dead”

Un man paliek tik skumji ap sirdi, it kā es būtu tas lielākais Bovija mīļotājs. Ģīmjgrāmatā, zināms, krājas Bovijam veltīti atvadu pousti, viņa bildes, dziesmas, utt. Es arī gribu ko teikt, bet nezinu, kā lai to izdara, paliekot godīgs pats pret sevi. Beigās atrodu kompromisu – raksturoju Boviju kā “lielu šovbiznesa mākslinieku”. Tieši tā – mākslinieku, nevis darboni, jo nevaru noliegt Bovija mākslinieka dotības.

Paklausos Bovija gabalus, ko sērojošie fanāti ievieto, bet neko jaunu neatklāju – mani uzskati paliek nemainīgi. Vienīgais izņēmums ir divi gabali no Black Star. Es nevaru apgalvot, ka tie man dikti patiktu, bet es sajūtu tajos emocijas – beidzot Bovijs man liekas patiess un īsts.

Tā paiet diena, bet vakarā, braucot mājās, BBC intervē cilvēkus, kas nav spējuši noturēties un pulcējas pie Bovija mājām nolikt ziedus. Viņi ir ļoti dažāda vecuma, atšķirīgām muzikālām gaumēm, bet viņus visus vieno mīla pret aizgājušo mākslinieku. Interesanti, ka visi kā viens apgalvo, ka Bovija mūzika ļauj viņiem būt pašiem. Kad rodas šaubas par kaut ko, viņi klausās Deivida dziesmas, un atkal atgūst savu es. Vēlāk interviju sniedz Artemijs Troickis – viņš atceras, kā ticies ar slaveno dziedātāju, organizējas viņa koncertus Maskavā, kas, cita starpā, nav lāgā izdevušies – publika esot bijusi 100% “jaunie krievi”, kas tikai zīmējās, nevis novērtēja mūziku. Tālāk intervēja kādu pianistu, kas bija piedalījies daudzu Bovija albumu ierakstos. Viņš arī atcerējās Deivida neapmierinātību ar Maskavas tūri, bet piebilda, ka no muzikālā viedokļa koncerts ir bijis lielisks.

Visu to klausoties, es sajūtos neizsakāmi vientuļš. Es vienīgais dzirdu to, kā acīmredzot nav, bet nespēju saklausīt skaisto, ko atrod visi. Secinājums viens – es nudien esmu truls.