War Pigs – Black Sabbath

Evil minds that plot destruction,

sorcerers of death's construction.

Es ienīstu savu darbavietu – IBM. Protams, ir muļķīgi atzīt šādu patiesību – daudzi cilvēki nav sajūsmā par saviem darba devējiem, un nekas – dzīvo vien tālāk un nekurkst. Bet es tā vairs nespēju – pārāk pretīga ir palikusi divkosība, kāda te valda. Līdz nesenam laikam vēl man viss likās OK – ir, zināms, savas problēmas, bet kopumā – dzīvot var. Tas tāpēc, ka ilgus gadus es esmu dzīvojis ar pārliecību, ka IBM ir lieliskākais darba devējs pasaulē, un man atliek tikai priecāties par privilēģiju te atrasties. Tā tas sen vairs kā nav, taču domāšanai piemīt inerce.

IBM es sāku strādāt pirms 19 gadiem un 9 mēnešiem – maijā man būs 20 gadu darba jubileja – ja vien tik ilgi novilkšu. Savas karjeras laikā esmu daudz ko piedzīvojis – gan labas lietas, gan arī tādas, kuras labprāt neatcerētos. Tomēr kopumā sajūtas ir labas – mēs bijām lielas korporācijas pārstāvji, kurā valda taisnīgi un saprotami noteikumi. Tehnoloģiski mēs daudzās ziņās bijām pionieri, un tas stiprināja lepnumu par mūsu darbvietu.

IBM nebaidījās investēt savos darbiniekos – mums pavērās tādas izglītības iespējas, kādas nekur citur nav sastopamas. Mūsu pānākumi tika novērtēti gan finansiāli, gan pienācīgi godinot lielākos ieguldītājus biznesa attīstībā. Mūs, kā iznākušiem no PSRS, ļoti valdzināja iespējas ceļot – es, strādājot IBM, esmu bijis ASV, Lielbritānijā, Spānijā, Vācijā, Beļģijā, Zviedrijā, Dānijā, Somijā, Čehijā, Polijā, Turcijā – varbūt vēl kaut kur, kas man tagad ātrumā nenāk prātā. Es esmu redzējis pasauli, saticis simtiem dažādu valstu kolēģu, apmeklējis dažādas unikālas vietas un notikumus.

Sūdi sākās, kad mēs no Nordic pakļautības nokļuvām Autrumeiropas divīzijā. Mums par vadoņiem uzmetās kāds rumānis, kura uzvārds ir ārkārtīgi līdzīgs vārdam “Onāns”, un es viņu savādāk kā par Onāno Tipu nemaz negodāju. Laimīgā kārtā starp viņu un mani atradās Latvijas boss – Uģis. Laimīgā? Varbūt, ka es šeit arī maldos. Uģis pats par sevi ir gluži normāls cilvēks – viņš ir ļoti daudz palīdzējis manai izaugsmei IBM, bet tobrīd viņam kaut kādā brīdī mazliet sakāpa galvā. Iemesls tam meklējams apstāklī, ka Onānais Tips atlaida Lietuvas un Igaunijas organizāciju vadoņus, bet viņu vietā iecēla Uģi. Tas, protams, tika darīts ar naivu vēlēšanos ietaupīt līdzekļus – lētāk vienmēr ir algot vienu kā trīs darbiniekus, un vairāk par visu mūsdienu IBM mīl spēlēt restrukturizācijas spēlītes. Tomēr biznesa rezultāti ātri parādīja, ka tas bija aplams solis. Vismaz servisa organizācijā, kurā strādāju es, noteikti. Kādreiz mēs ar Igauniju knapi spējam paveikt tik daudz, cik puse no Lietuvas biznesa. Tagad situācija ir mainījusies – Igaunijā servisa organizācijas praktiski vairs nav, bet Lietuva klibo uz abām kājām. Vienīgi mēs vēl kaut kā turamies, bet, protams, vieni paši nespējam kompensēt divu valstu faktiskas pazušanas no biznesa kartes.

Vienmēr atcerēšos to vienīgo reizi, kad Onānais Tips bija patiesi laimīgs. Tas bija tad, kad viņš paziņoja, ka man ir jāatlaiž 4 darbinieki servisā. Acīmredzot tobrīd viņš jutās savas karjeras augstākajā punktā. Cilvēkus es atlaidu, un vēl tagad man riebjas atcerēties, cik nožēlojami tad es jutos, jo vienkārši tāpat prieka pēc te neviens nestrādā. Sajutos kā sērijveida slepkava. Vispār savā mūžā man ir nācies daudz cilvēku pieņemt un arī atlaist, bet tas vienmēr notika ar kaut kādu biznesa motivāciju, nevis tā vienkārši prieka pēc. Jā, divas reizes man ir sanācis atlaist cilvēkus tā, ka pēc tam es jutos labi – kā izspriedis taisnīgu tiesu. Tomēr tas bija izņēmums – pavisam cits stāsts.

Jā, es te muldu riņķī un apkārt, bet nesaku par ko es tad īsti nīstu IBM. Kā jau iepriekš teicu, es nevaru ciest divkosību. Mums visiem ir jāpakļaujas kaut kādiem saprātīgiem biznesa standartiem un noteikumiem, bet nav pieļaujama situācija, kad par vienu un to pašu pārkāpumu vai kļūdu lielā organizācijā piever acis, bet pie mums Latvijā ceļ tādu traci, it kā kāds te būtu sastrādājis sazin ko. Tas ir tik acīmredzami un pretīgi, ka man iekšās burtiski viss vārās. Šoreiz gan, iespējams, vainīgais nebūšu es, bet gan Zigmārs, mans sales puisis vai pat Uģis, jo tā ir sagadījies, ka nevis es esmu tos “vēziskos” papīrus parakstījis, bet gan viņš. Tomēr ar visu to ir iespējams par vainīgo tikšu nozīmēts es. Tad jau redzēs. Pašlaik visi te ir vairāk aizņemti kā no mušas uzpūst ziloni. Kad tas būs paveikts, arī vainīgo varēs piemeklēt.

Jā, pirms pāris dienām man pateica, ka mans amats tiks likvidēts. Pirmās sajūtas tādos brīžos ir pat grūti aprakstīt. Acīmredzot kāds ir satraucies, ka Latvijas servisa bizness nav aizgājis pa “skuju taku” līdzīgi kā Lietuvā un Igaunijā. Tomēr mirkli vēlāk man paziņo, ka es tikšu paturēts par projektu vadītāju, kas man nav saprotami – man šajā amatā jau strādā Valts. Tomēr tas kaut nedaudz nomierina – es vēl neesmu gatavs kļūt par bezdarbnieku. Redzēs, kas tagad notiks ar to traci par BCG pārkāpumu. Nezinu, kas būs, bet man šī putra riebjas!