Krīze.

Krīze ir iespēja. Es vēl arvien ticu šim banālajam uzstādījumam. Man sāk likties, ka varbūt es pārāk ilgi esmu gājis vienā, iespējams, nepareizā virzienā. Bet tad nāca šī reorganizācija, ko daži dēvē par “asinspirti”. Mans amats tiek likvidēts, un, iespējams, ka labi vien ir – nav nekā stulbāka kā vienlaidus sēdēt priekšnieka krēslā. Tas padara slinku un notrulina, īsāk sakot, pārvērš tevi nekam nederīgā eksemplārā, jo, kā jau visi cilvēki, es vienmēr meklēju risinājumu, lai viss notiktu labākajā veidā ar minimālu piepūli. Varbūt es šeit drusku pārcentos – beigās es jau vairs nesapratu, kāpēc vispār dodos uz darbu. Strādāja visi, bet es tikai noskatījos un cietu no dažādiem mazvērtības kompleksiem un tamlīdzīgām būšanām.

Tagad gan nāksies iesvīst – dabūšu cīnīties projektu vadītāja lomā. Nezinu, kā man ies, bet tā tomēr ir kaut cik cienījama nodarbe. Patiesībā ar to es savā ziņā esmu jau ņēmies mazākais gadus desmit, bet tas ir noticis kaut kā fragmentāri. Tagad man tā būs pamatnodarbe. Mēģināšu arī izmācīties un atbilstoši sertificēties. Tur gan es varu riktīgi ieberzties, jo eksāmenu kārtošana manā vecumā var izrādīties sarežģīta lieta. Nezinu – sen neesmu to darījis.

Tas viss, protams, pie nosacījuma, ja čaklie izmeklētāji mani neiešūpos paraugprocesā par kādiem niekiem.  Nu, ja šķirsimies kā cilvēki, tad tāds acīmredzot ir liktenis. Ja gribēs vienkārši izmest uz ielas – pie velna! – tiesāšos. Galu galā man nav ko zaudēt. Eh, ja dzīvi būsim palikuši, tad nebūsim miruši. Mūsu vecumā svarīgākais ir veselība. Par to tad arī priecāsimies.

Jā, lasu Hesi, cik nu es esmu spējīgs uz šo nodarbi. Neslēpšu – man klājas grūti. Es darbā esmu pieradis lasīt visādus mārketinga materiālus, kad tikai ar acīm pārskrienu pāri tekstam. Patiesībā es nelasu, bet gan filtrēju – līdzīgi kā izdaros ar nepazīstamu mūziku pirmajā atlases riņķī. Tā varbūt vēl var darīt, lasot kādu krimiķi, bet ne Hesi. Šis autors ir jālasa lēnītiņām, vienlaicīgi izbaudot gan valodu, gan domas lidojumu. Diemžēl – vai arī paldies Dievam! – man iet ļoti lēni. Dažkārt vienā vakarā izlasu tikai kādas trīs četras lapaspuses – nogurums mani ātri pievārē. Dažkārt nocīnu 20-30, bet tā notiek reti – tikai brīvdienās, kad es esmu atpūties.

Es apbrīnoju Heses valodu, kā arī viņa neapšaubāmo inteliģenci un gudrību. Temats “Kūrviesī” man liekās ļoti tuvs saprotams – pats nesen mocījos ar “išaku mugurā”. Arī piegājiens – piezīmju veidā veidots stāsts man ir tuvs. Toties izpildījums – tas jau ir kosmoss! Kad es lasu kādus citus, kas riktīgi prot izteikties, piemēram, Dikensu, es tik skaidri vai, pareizāk sakot, nomācoši neizjūtu cita cilvēka pārākumu, jo tā man ir pavisam sveša pasaule. Toties, lai arī Hese ir vienaudzis manam Opapam, viņa mentalitāti es uztveru ļoti tieši. Mazākais man tā liekas.

Īsāk sakot, laiks akmeņus izmētāt, laiks savākt. Labāk pastudēsim Projektu Vadību. Varbūt, ka man padodas. Bet, ja nē, arī nav jākaunas – es vismaz būšu mēģinājis.