Wash – Bon Iver

Vonnegūts esot teicis, ka ikkatram no mums ir jānodarbojas ar jaunradi, un tas neesot svarīgi, vai radītais ir māksla vai vienkārši draņķis. Jebkurā gadījumā tas padarot cilvēkus labākus. Savukārt kāds krievu klasiķis (Čehovs, ja nemaldos), norādīja, ka dažkārt māksla ir neveidot nevienam nevajadzīgus gara ražojumus, kas citiem var būt tikai un vienīgi par apgrūtinājumu. Konkrēti viņš minēja kādu sievieti, kas rakstīja garu romānu, un lasīja saviem viesiem priekšā tā nodaļas, tā novedot visus "līdz rociņai".

Es pilnīgi noteikti varu apgalvot, ka taisnība ir abiem – gan Vonnegūtam, gan Čehovam. Nesen, skatoties bītlu antoloģiju, man radās spicā ideja uzrakstīt stāstu par Joko kaitīgo ietekmi uz Džonu un grupu. Protams, nekādā veidā nepretendējot uz patiesīgumu – vienkārši tā lustīgāk izlocīt spārnus. No rīta soļojot ar Elbu pa Mežaparku, man galvā risinājās īsta prāta vētra – es izdomāju visvisādus šā stāsta pavērsienus. Piemēram, humora pēc Polu nolēmu padarīt par mākslinieku-alkoholiķi, bet Džordžu par geju. Īsāk sakot, ideju man netrūka, un nekad man nūjošana pa mežu nebija vedusies tik raiti.

Ar tādu pašu entuziasmu metos pierakstīt šos murgus. Tad izlasīju, un sajutu baigo kaifu... izdzēšot šo saturu. Un tā es iesaku rīkoties visiem – klausiet klasiķus, un vienmēr jūs būsiet ar sevi apmierināti un laimīgi!