TOP 10 – Classics

Ķeros pie šā saraksta sastādīšanas ar zināmu nemieru sirdī – es nezinu, vai vispār spēju nosaukt 10 klasiskās mūzikas albumus. Es klasiku nekad neesmu nicinājis, tomēr saukt to par savu arī nevaru. Tas neskatoties uz to, ka pēdējos pāris gadus, pateicoties augstam blatam (Zanei, kas spēlē čellu LNSO), esam pasākuši puslīdz regulāri apmeklēt simfoniskās mūzikas koncertus. Man patiesībā ir pat bail izteikt savus spriedumus  par tik nopietnu lietu – sāks vēl visādi zinātāji mani apsmiet. Esmu dzirdējis, kā daži salīdzina Latvijas orķestra spēli ar sēdēšanu pie zobārsta un tml., bet man, kā nezinātājam, tā liekas gluži OK. Es vienkārši nezinu, kā mūzika ir skanējusi pie izcilākajiem pasaules meistariem, un tāpēc man ir grūti visas nianses atrast un saprast. Turklāt orķestris jau nekad nav nolaidis tādu tūku, ka viss sajūk un atskaņojums ir jāpārtrauc.

Mans Sencis pa druskai krāja klasisko mūziku. Tagad pēc daudziem gadiem visas šīs plates ir nonākušas manā īpašumā, un es pat esmu tās puslīdz sakopis un savedis kārtībā (nopirku jaunus konvertus, jo vecie bija pagalam). Pie vienām sāpēm arī visu to noklausījos. Nebija grūti ievērot, kādus gabalus es bērnībā biju klausījies vairāk – tās plates sprakšķēja pulka naidīgāk kā pārējās. Kā nekā tās bija spēlētas uz dīvainā šujmašīnai līdzīgā patafona, kāds mums toreiz bija. Visvairāk nočakarēts bija Čaikovska 1. klavierkoncerts – bērnībā es to biju klausījies ne mazāk par Raimonda Paula “Dzejnieka mīlas vārdiem” un tamlīdzīgām nelietībām. Man dikti patika koncerta sākums – klavieru skaņa, kas man likās kā “pati dzīve”, kas 7-8 gadus vecumā, zināms, man rādījās neaprakstāmi skaista.

Otrs albums, ko es intensīvi klausījos, bija Bēthovena 5. simfonija. Kad Sencis bija labā prātā, viņš mums ar Jāni arī kaut ko paskaidroja par to, kas tur skan, kas ar to domāts un tādas lietas. Lai arī konservatoriju viņš tā arī nekad nebija beidzis, tomēr drusku cirta zivtiņu par tematu. Man palicis prātā, kā Sencis skaidroja, ka opusa sākumā tēma ir “liktenis klauvē pie durvīm”. Es iztēlojos, kā mells vīrs klauvē, bet iekšā ģimene, kas sēž pie galda, satrūkstas – kas gan tur varētu būt? Tad ģimenes galva iet atvērt, un tas viss ir piesātināts ar kaut kādām traģiskām priekšnojautām. Ne jau labas vēstis nes Liktenis.

Interesi par klasisko mūziku nedaudz centās rosināt arī skolā – pie mums periodiski viesojās mākslinieki, kas rādīja savus instrumentus, mācīja atšķirt to skaņu, un, protams, arī ko nospēlēja. Lai arī tas nekad nebija “Zilie lini” vai kas tamlīdzīgs, kas tajā laikā bija modē, tomēr skolnieki ar interesi klausījās un iegaumēja, ar ko viena no otras atšķiras vijoles, pūšamie instrumenti. Jā, reiz bija pat ieradies perkašenists ar ksilofonu. Vispār tas bija gandrīz pats interesantākais.

Nuja, tad viss tas kaut kā orgāniski atmira, un es nevaru apgalvot, ka turpināju klausīties klasiku – biju iepazinis The Beatles un Led Zeppelin. Tomēr kaut kādā brīdī es ievēroju, ka viens komponists, ko klausās Sencis, ir sasodīti labs – tas izrādījās Mocarts. Es gan neuzdrīkstējos nevienam atzīties, ka man arī šādas lietas patīk – tīņi savas vājības parasti cenšas slēpt.

Tā mēs augām, un kaut kādā psiholoģiskā brīdī sākām klausīties progroku. Jethro Tull, ELP, Sky un tml. Andersons pamanījās kādā albumā spēlēt nedaudz Bahu, bet Sky to spēlēja riktīgi daudz. Tad radās interese par šo komponistu. Tomēr puslīdz saprotot lietas, t.i., apzināti, es Bahu sāku meklēt tikai kaut kad 33 gadus vecumā, kad biju nolēmis nekad vairs neklausīties rokmūziku, jo no tās jutos noguris. Apņemšanos realizēt man gan neizdevās, bet kādus tur Baha šaibas es toreiz iegādājos. Vislabāk man atmiņā ir iesēdies viņa skaņdarbs “Brandenburgas koncerti”.

Taisnības labad man ir jāatzīstas, ka Bahu es nopirku pēc Geršvina “Rapsodijas blūza stilā”. Tā bija mana Senča mīļākā mūzika, un es to iegādājos kā pirmo. Vispār man no sākuma labāk patika svīta “Porgijs un Besa” (īpaši Summertime), un tikai pēc tam es iebraucu Geršvina rapsodijā pilnībā. Jā, tas nu vienreiz bija baigais kaifs. Es pat paliku tik slims, ka sāku medīt visus Geršvina diskus, kādi vien dabā bija sastopami.

Jā, bet vēl pirms Baha es iegādājos arī divas šaibas ar Mocartu. “Nakts mūziku” un Rekviēmu. Nenormāli iepatikās pēdējais. Man tas likās pavisam atšķirīgs no visa tā, ko biju dzirdējis no šā komponista iepriekš. Smeldzīga, bet ārkārtīgi melodiska un skaista mūzika. Nezinu kāpēc, bet visvairāk es to klausījos nakts tumsā, kad nenāk miegs. Šausmīgi patika dziedājums. Lieta tāda, ka agrāk mani ārkārtīgi kaitināja klasiskais dziedāšanas stils, kas likās nedabisks un samākslots. Es atzinu tikai to manieri, kādā dzied, piemēram, bītli, Bobs Dilans, Kets Stīvens un tamlīdzīgi tipāži. Rekviēmā es pirmo reizi atzinu, ka klasiskais stils, ja tas ir pareizā vietā un veidā, var būt neparasti skaists.

Nuja. Jau progroka laikos es ar vienu ausi biju dzirdējis, ka daži īpatņi klausās Vivaldi. Tāpēc mans nākamais pirkums bija viņa “Gadalaiki” – man trāpījās šis opuss. Nu, atkal bingo – man dikti patika, ka es nopirku vēl pāris CD ar šā komponista darbiem. Tagad klausīties svētdienas rītos klasiku man kļuva bezmaz vai par paradumu.

Kāds mudaks 80-tajos ierakstīja dziesmiņu, kur bija aptuveni šādi vārdi – “use to say I like Chopin”. Toreiz es uzbudinājumā nedaudz paklausījos Šopēnu, un... mani tas neaizrāva. Toties tagad, revidējot Senča vinila mantojumu, man Šopēna sonātes patika gandrīz labāk par jebko citu. Klausos ļoti labprāt.

Jā, ar to tad nu es faktiski esmu “piepeldējis” – es vairs nevaru nosaukt nevienu klasiskās mūzikas darbu, kas man tā riktīgi būtu palicis prātā. Ja nu vienīgi Riharda Štrausa “Četras pēdējās dziesmas” – ko spēlēja LNSO sezonas atklāšanas koncī. Man tā mūzika likās tipiski labais tās daudzveidības dēļ. Orķestris arī tovakar likās savā pārākajā pakāpē – 6 perkašenisti, 2 arfas, 8 kontrabasi – čelli, vijoles, taures – kas tos visus var saskaitīt – arī likās savā maksimālajā sastāvā. Tomēr galvenais, protams, bija un palika mūzika. Es gan esmu dzirdējis, ka profesionāļi neatzīst šo LNSO izpildījumu par īsti labu. Man gan patika.

Jā, būtu muļķīgi nobeigt tā pusratā, t.i., nesasniedzot laimīgo skaitli 10. Bez LNSO koncertiem dažkārt sanāk aizklibot arī līdz Operai. Varētu jau nosaukt kādu no redzētajām izrādēm, bet visspilgtāk man atmiņā ir palicis Ziemas Svētku koncerts, kas tur notika, ja nemaldos, pirms diviem gadiem. Tad dziedāja kāda tumšādaina soliste (gandrīz pateicu skaistule) vārdā Pritija Jende. Nu, ko lai saka – tā bija pirmā reize, kad es apraudājos, klausoties opermūziku – šausmīgi skaists dziedājums. Vispār vēlāk izrādījās, ka apraudājusies ir visa famīlija – Ingrīda, kā arī Lāsma un Dace. Par meitu puišiem precīzāku ziņu nav – vien ir zināms, ka patika visiem. Neaizmirstams koncerts.

1. Čaikovska 1. klavierkoncerts
2. Bēthovena 5. simfonija
3. Mocarts – Mazā nakts mūzika
4. Bahs – Brandenburgas koncerti
5. Geršvins – Rapsodija blūza stilā
6. Mocarts – Rekviēms
7. Vivaldi – Gadalaiki
8. Šopēns – sonātes
9. Rihards Štrauss – Četras pēdējās dziesmas
10. Opermūzika