Gavēņa dienasgrāmata

 Es varu būt lepns – man pašam ir savs privātais gavēnis. Tas sākas 1. janvārī, un, ja nenotiks kas ārkārtējs, noslēgsies 17. martā, kad mums ir nopirktas aviobiļetes uz Maljorku. Vispār tā ir kolosāla sajūta, kad tev ir iegādāts ceļojums – it kā tu būtu bagāts. Lai gan nē – tam nav nekāda sakara ar bagātību. Tā vienkārši ir forša jušana.

Otra lieta, ar ko mans privātais gavēnis atšķiras no vispārpieņemtā, ir tā saturs: esmu apņēmies nelietot alkoholu un nelopņīt saldumus. Šim pasākumam esmu rūpīgi gatavojies – lielo šņabja un “Melnā balzama” pudeles nofinišēju īsi pirms Jaungada. Tāpat arī 6 pudeles alus, kuras biju iegādājies, lai cilvēkiem būtu ko uzdzert picai (apmēram reizi gadā arī mūsmājās tādu pasūtina). Tomēr sagadījās tā, ka alu mana ģimene (tās paplašinātajā versijā) palaida garām, dodot priekšroku vīnam. Rezultātā es vecgada vakarā, pareizāk sakot, rītā biju spiests izlakt pusduci alu – nevar taču laist mantu postā.

Biju iedomājies, ka nedzert būs ļoti grūti, pat atvēru šo tekstu, kurā gribēju fiksēt savas ciešanas. Tomēr rakstīšana ir gandrīz vienīgā lieta, ko gavēņa sakarā neizdodas ievērot – es par nedzeršanu praktiski nekad neiedomājos. Nu, jā – ja nav ciešanu, nav arī teksta.

Mazliet sliktāk iet ar atteikšanos no saldumiem. Lieta tāda, ka ir ļoti grūti novilkt robežu, kas ir saldumi un kas nav. Rezultātā pastiprināti riju augļus, riekstus un medu (tas viss man ir atļauts), un skaitliskā izteiksmē (uz svariem) mans gavēnis ir praktiski nemanāms.

Paralēli nedarīšanai esmu apņēmies pāris lietas darīt. Tas, protams, galvenokārt attiecas uz sportu. No rītiem nūjoju – par neizsakāmu prieku manam sunim, pie izdevības slēpoju un peldos baseinā. Vispār nekā ārkārtēja – tā es darīju arī pirms apņemšanās. 

Pēdējā mana “gavēņa” lieta ir tīri mentāla – esmu apņēmies vairāk lasīt – tas prātu pacilājot. To tad nu arī daru – turklāt pa trīs “stobriem” vienlaicīgi: datorā, plamšetē un dabā, t.i., “cietajā kopijā” – katrā citu grāmatu. Ar pēdējo iet visgrūtāk – es joprojām lasu ļoti lēnām un bībele man ir patrāpījusies diezgan masīva – Eniņas stāsts, kā pārziemot Āzijā. Esmu ticis līdz Mjanmai.

Klāt vēl ir nākusi pavisam neizskaidrojama lieta – es, pretēji katrai loģikai, katru dienu izlasu divus Emīlijas Dikinsones dzejoļus (normālos apstākļos es dzeju nelasu nekad, vai gandrīz nekad). No sākuma lasu angliski, brīnoties, kas tur ir sarakstīts,  bet pēc tam latviski – man tomēr gribas saprast, kas ar to ir pateikts. Kāpēc tā daru – nezinu, tāds ir mans ikvakara rituāls, kam nav nekāda sakara ar manu privāto “gavēni”. Izlasu Dikinsoni un jūtos kā “stakānovietis” – dzejoļi iet virs normas. Cik ilgi cilvēks var tā dzīvot?