Atkarība

 and I don't have a drinking problem, 'cept when I can't get a drink

Šķiet, tādas īstas un postošas atkarības man nekad nav bijis. Protams, var atcerēties manu smieklīgo un teju vai neremdināmo kāri pēc saldumiem bērnībā, kas vēlāk pusaudža gados pārauga tieksmē pēc alus un vīna – tātad alkohola. Turpmākajos gados vēlme iedzert ir lieliski pieaugusi; tagad man ir pat pašam savs vīna pagrabs, un slikta šķiet tā diena, kuru nevainago kauss indes, tas ir, glāze vai pāris laba vīna. No draņķīga cenšos izvairīties – kaut kur dzirdētais teiciens, ka dzīve ir pārāk īsa, lai dzertu lētu vīnu, man prātā ir iesēdies neatgriezeniski. Tomēr manas dzeršanas iemesls nav meklējams vēlmē apreibināties, bet gan vēlēšanās slīgt garšas baudās un sevi mazliet palutināt. Reibums, kas tam visam nāk līdzi, man patīk tikai pirmajā brīdī; vēlāk sajūta, kad kļūstu miegains un truls, nemaz nav tik patīkama. Alkohols mani nevis aktivizē, bet drīzāk sabremzē. 

Tomēr pēc iepazīšanās ar “īstu” alkoholiķu pieredzēm es atklāju arī vienu otru līdzību. Piemēram, braucot mājās no darba, es nereti lauzu galvu par tematu “vai alu, vai šņabi, vai vīnu”, tas ir, kādu indi man šovakar labāk gribētos lietot. Pēc garākām pastaigām pa mežu, man ir grūti paiet garām stūra veikalam, nepaņemot tur kādu pudeli alus – gandrīz katru dzīves mirkli gribas atbilstoši nosvinēt, un kas gan tās par svinībām bez alus, vīna vai kāda kokteiļa?

Tomēr manās alkoholiskajās jušanās pietrūkst atkarībai paša galvenā – es nekad neesmu nonācis līdz situācijai, kad iedzeršana šķistu vienīgā īsti svarīgā lieta, līdz tam man vēl ir tālu. Bet īsta atkarība jau tāpēc arī ir īsta, ka dominē pāri visam citam, tā ir kļuvusi cilvēkam par dzīves jēgu, kas visu pārējo nobīda dibenplānā.

Tomēr, ja tā labi parakājos atmiņās, tur var atrast laikus, kad biju kritis par upuri vienkārši neprātīgai kaislībai, tādai, kuras dēļ pārējā pasaule man bija pārstājusi eksistēt – tās bija azartspēles. Atkarībā no azartspēlēm es grimu aptuveni četrpadsmit gadu vecumā, vēl pamatskolas laikā. Tagad, to atceroties, varu pasmaidīt, bet tobrīd tas bija pat vairāk nekā nopietni – es dzīvoju tikai tad, kad spēlēju. Pārējais laiks – mācības skolā, sporta nodarbības, mājās pavadītās stundas – tas viss šķita nenozīmīgs un nevērtīgs – es dzīvoju spēlē. Kad laimēju, atrados eiforijā, bet, kad zaudēju, tad... zagu. Jo man pasaulē bija svarīga tikai viena lieta – pēc iespējas ātrāk atkal atgriezies spēlē un atspēlēties. Tā es sākumā iztukšoju savu krājkasīti, kurā bija kādi desmit rubļi, bet pēc tam ķēros klāt lādītei, kurā senči krāja jubilejas rubļus. Pašās beigās paņēmu piecīti no atvilktnes, kur vecāki glabāja saimniecības naudu. Biju iedomājies, ka neviens iztrūkumu tā uzreiz neievēros, jo naudas tur bija salīdzinoši daudz – varbūt pat simts rubļu. Cerēju atspēlēties un nolikt naudu atpakaļ vietā. Protams, ka zaudēju; turklāt Papus iztrūkumu pamanīja gandrīz vai tajā pašā dienā, vien nezināja, kurš ir vainīgais. Mamma tēvu pārliecināja, ka viņš būs kļūdījies, naudu skaitot, un Papus izlikās tam noticam. Tas tomēr mani atturēja no nākamā līmeņa – sniegties grāmatplauktā pēc Gētes “Fausta”; šajā greznajā ādas vākos iesietajā izdevumā Papus glabāja “lielo naudu” – desmitniekus un kvartus, dažkārt pat piecdesmitniekus un simtniekus. Senči domāja, ka mēs ar brāli par šo slēptuvi neko nezinām, tomēr ko noslēpt no bērniem ir ļoti grūti. 

Spēlē es biju iesaistījies aiz tīras ziņkāres – arī man gribējās izmēģināt laimi, kratot saujā kapeikas un minot “kapeika” vai “ērglis”. Man veicās – kā jau visiem iesācējiem. Es katru dienu iespēlēju kādu rubli, kas priekš tiem laikiem bija liela nauda – piemēram, par pusdienām skolā bija jāmaksā rublis astoņdesmit par veselu nedēļu. Tā es katru dienu, nākdams mājās no skolas, varēju nopirkt saldējumu vai pāris un padzerties gāzēto ūdeni. Man dikti patika automātā samainīt desmit kapeikas sīcenē, tā iegūstot veselas trīs trīskapeikas. Iemetot monētu automātā, es, tikko sīrups bija iešļācies glāzē, tūlīt rāvu to nost, ļaudams zelterim aizplūst nebūtībā. Atkārtojot šo trīs reizes, ieguvu pilnu “graņonku” ar sīrupu, ko tad arī izbaudīju – biju laimīgs.

Kapeiku kratīšanu nomainīja kārtis. Šim “sporta veidam” bija viena priekšrocība – tu vari zaudēt ne tikai to, kas tev ir kabatā, bet arī palikt parādā. Tie, kas ir spēlējuši, zina, ka īstā spēle sākas tad, kad tu riskē ar to, kā tev patiesībā nemaz nav. Tas vairs nav tā, kad tu domā – laimēsi vai zaudēsi, tad ir noteikti jālaimē, jo zaudējums nozīmē bezizeju. No bezizejas tālāk ceļš jau ved uz zādzību – manā gadījumā, vai arī vēl uz ko trakāku. 

Mēs spēlējām zolīti. No sākuma uz trīs, vēlāk uz piecām, bet beigās pat desmit un divdesmit kapeikām punktā. Spēlējām visus starpbrīžus, dažkārt palikām skolā pat pēc stundām vai pie kāda mājās – mūs bija pārņēmis vienkārši neprātīgs azarts. Mēs bijām trīs galvenie azartisti: Ēriks, Edmunds un es. Dažkārt vēl piebiedrojās Juris vai Ģirts, bet tādi, kas pēc skolas vēl trīs vai četras stundas var sist trumpas, mēs bijām trīs. Visbiežāk spēlējām pie Ērika mājās – pie viņa mūs neviens netraucēja. Vispār Ēriks bija sava veida “zavoģila” – viņš spēlēja kā pieaugušais – skaitīja kārtis, punktus, īsāk sakot, viņš parasti mūs ar Edmundu aptīrīja, jo mēs vairāk paļāvāmies uz laimi un izjūtu. 

Kad arī zolīte bija apnikusi vai arī šķita, ka tā aizņem pārāk daudz laika, to aizstāja metamie kauliņi. Tas bija skarbi, jo spēlējām ar trīs kauliņiem par divdesmit kapeikām punktā. Tā pie sliktas veiksmes vienā metienā varēja pakāst veselus trīs rubļus, kas skolniekam bija vesela bagātība. Norēķināties vajadzēja pēc katra metiena, tomēr Ēriks, kas bija kauliņu īpašnieks un galvenais spēlmanis, dažkārt zaudētājam naudu aizdeva.

Tad arī es nospēlējos galīgi līdz kliņķim. Paliku Ērikam parādā pāris rubļu bez mazākajām cerībām naudu atdot. Ķerties pie “Fausta” es baidījos – mani bija pārņēmis galīgs izmisums. Ēriks ieslēdza “skaitītāju” – par katru kavēto dienu mans parāds pieauga par piecdesmit kapeikām. Sapratu, ka tas ir viss – man ir jāizstājas no spēles, ko arī pateicu Ērikam. Viņš gan vēl pāris dienas turpināja kruķīt “skaitītāju”, bet tad, sapratis, ka tā nekur netiks, ķērās pie pēdējā – izsist parādu ar dūrēm. Es nezinu, kāpēc viņš bija iedomājies, ka tas ir pareizais ceļš, jo neko stiprāks par mani viņš nebija. Turklāt man aiz muguras bija rūdījums no plēšanās ar brāli – es šādam konflikta risinājumam biju labi sagatavots. Tāpat Ēriks bija izvēlējies dīvainu brīdi kautiņam – īsi pirms stundu sākuma. Es tobrīd steidzu norakstīt kādu mājas darbu, kad Ēriks pienāca pie mana sola un aizlidināja pa gaisu manu rasetni – smalkie cirkuļi aizlidoja pa gaisu kur kurais. Ja tā padomā, gudrāk būtu bijis uzreiz maukt man pa purnu, kamēr es nebiju gatavs aizstāvēties. Izmantojot šo pretinieka taktisko kļūdu, es paspēju pielēkt kājās, un boksa mačs varēja sākties. Klasesbiedri sastājās apkārt un skaitīja trāpījumus. Vispār Ēriks mahājās tīri labi – es nebiju viņu pienācīgi novērtējis. Tomēr klope beidzās “ar niču” – nevienam no mums nebija izdevies iegūt pārsvaru. Turpat klāt bija arī pirmā stunda, un zvans gluži kā gongs īstā mačā signalizēja par cīņas beigām. Tā arī beidzās mana azartspēļu karjera, un labi, ka tā.

Tomēr pamest spēli nemaz nebija tik viegli. Vēl ilgi pēc kautiņa ar Ēriku, kas iezvanīja manu spēlmaņa statusa galu, es nespēju palikt vienaldzīgs, kad kādi mani klasesbiedri meta kauliņus vai sita trumpas uz naudu. Es, protams, nedrīkstēju viņiem tuvoties, jo biju pametis spēli ar negodu. Dvēseles mieru es atguvu tikai pēc kāda pusgada, kad spēle pārstāja man eksistēt.

Pēc nieka divdesmit pieciem gadiem sagadījās tā, ka mana smalkā darbavieta aizsūtīja mani komandējumā uz Lasvegasu. Tur notika IT tehnoloģiju izstāde “Comdex” – es pavadīju klientu grupu. Pirms izbraukšanas es prātoju, vai es spēšu nosēdēt malā šajā azartspēļu ellē. Spēlēt vai nespēlēt? Beigās izlēmu – uzspēlēšu uz 20 dolāriem, zaudēšu tos un viss. Bet, ko darīt, ja veiksies? Cik ilgi palikt spēlē? Nolēmu, ka apstāšos, ja laimēšu tūkstoti. Kā saka igauņi – “menše ne imejet smisla!” Pieņēmis šādu stratēģisku lēmumu, es olimpiskā mierā devos ceļā.

Savus 20 zaļos, protams, pakāsu. Tomēr tas nenotika momentāni, kā kādam manam ceļabiedram, kas, uzzinājis par manu spēles “stratēģiju”, man bija pievienojies. Spēlēju es aptuveni stundu, un vienu brīdi biju laimējis pat pāri diviem simtiem. Tomēr tad veiksme mani pameta, un es visu pakāsu. Kad biju atdevis pēdējos žetonus, man uz mirkli ienāca prātā – varbūt samainīt vēl? Man kabatā bija vairāki simti "zaļu papīrīšu". Šajā stundā pie ruletes galda es biju sajutis spēles garšu – tā bija ekstāzei līdzīga jušana. Tad atcerējos, kā es tīņa gados biju izpildījies, un sapratu, ka “laiks ir beigt, vai negribam, vai gribam” – kā tas tiek dziedāts tajā dziesmā. Pie reizes nodomāju, cik labi, ka es šo slimību esmu izslimojis jau bērnībā; tagad to pārnest būtu nesalīdzināmi smagāk.