Kauns

 Esam tikko kā no lielveikala, un virtuve ir pilna ar iepirkumiem, kurus neesam vēl paspējuši sašķirot un sakrāmēt pa vietām. Te pēkšņi sieva saka, ka tūlīt, tūlīt iebrauks māsa, un mēs steidzam iepirkumus ātri sagrūst pieliekamajā, lai neviens tos neredzētu. Mēs visi – sieva, abas meitas un es pats – saprotam, ka vajag steigšus nobēdzināt visu, kas liecina par mūsu pārticību. Vienīgi, kad vecākā meita, kura arī ir centīgi palīdzējusi labumus noslēpt, prasa man – kāpēc mēs tā darām? Jā, patiesi, kāpēc?

Atbilde nav tālu jāmeklē – tāpēc, ka man kauns. Man kauns, ka esam pārtikuši – mums nenieka netrūkst; es saņemu krietnu algu, braucu ārzemju komandējumos, no kuriem atgriežos vēl turīgāks, jo saņemu labu dienasnaudu, un man ir cerības nākotnē pelnīt arvien vairāk, īsāk sakot, dzīve iet uz augšu, aizvien straujāk uz augšu. Un par to man ir kauns. Gandrīz viss, kas krievu laikos bija gājis teju vai uz urā, pēkšņi pēc sadursmes ar dzīves realitāti ir izrādījies nederīgs, muļķīgs un dažkārt pat kaitīgs, bet tikmēr IT industrija, t.i., mans lauciņš, par kuru vēl gluži nesen visi augstsirdīgi smīkņāja, pēkšņi ir pacēlis mani vēl nebijušos pārticības augstumos.

Tā es jutos 90to sākumā. Man bija kauns, ka Latvija dzīvoja ar domu, ka viss ir paveikts, viss sasniegts – mēs vakarā aiziesim gulēt mūsu vecajā līvānietē vai hruščovkā, bet pamodīsimies Straumēnos pie visa gatava. Un tagad man kauns par tādiem kā Arnis Koroševskis, kuram kauns par tik daudz lietām, bet iztrūkst padoma, kā kaut vienu lietu salabot, lai nebūtu tā jākaunas.