i've got a small black book with my poems in

Pirmkārt, “little” nevis “small”. Jā, nezinu kāpēc, bet man prātā ir iesēdusies “small”, un tur neko nevaru padarīt. Man mašīnā “bardačokā” ir maza, apaļa kastīte ar visiem Pink Floyd ripuļiem. Kopijām, saprotams. Oriģinālie CD pūst plauktos – es tos nekad neklausos. DVD versijas, kādas nu tur dažas ir, vēl vienu otru reizi uzlieku, bet visbiežāk klausos vinilu. Failus praktiski nekad, ja neskaita Spotify, kur man ir izveidots “Pink Floyd īsais kurss”, ko esmu apsaucis “PF Relics”.

Braukšana uz šepti, pateicoties “mūsu Ņila” gādībai, tagad ir vesels piedzīvojums. No rīta pamostoties pirmā doma ir, kā izkļūt no šī maisa, ko sauc par Mežparku. Un vai vispār ir vērts izkļūt. Pagāšnedēļ, piemēram, es izvēlējos braukt ar velosipēdu. Tas neapšaubāmi ir sakarīgākais pārvietošanās veids, ja vien veselība un klimatiskie apstākļi to pieļauj. Diemžēl no sajūsmas, ka man ledusskapja dibenā atradās pudelīte Bauskas alus, tā izdzērās vienā paņēmienā. Pēc stundu ilgas līkumošanas pa Rīgas ielām tā var gadīties. Tūlīt pat atskārtu, ka tas nu gan nebija nekāds prāta darbs. Alus bija tieši ledains, un es uzreiz sapratu, ka šis labi nebeigsies. Šādu vingrinājumu mana rīkle vienkārši nesapratīs. Tā arī izrādījās – kakls iekaisa, un – kas pats dīvainākais – man piemetās arī iesnas. Tāpēc šonedēļ es vairāk guļu mājās nekā strādāju. Tomēr cik ilgi tu, cilvēks, gulēsi, un es šodien saposos uz šepti.

Kur es paliku? Jā, “bardačokā” es uzgāju savu mazo, apaļo kastīti ar Pink Floyd “šaibām”. Nīkšana bezcerīgajā korķī, nejaukais laiks un joprojām kņudošais kakls kā arī deguns, pastūma mani Pink Floyd virzienā. Pašā augšā gulēja The Final Cut. Uh, tas gan sen kā nav dzirdēts!

tell me true tell me why was jesus crucified

is it for this that daddy died?

Vārdi kā kulaks uz acs šī rīta noskaņojumiem. Autovadītāji ar zvērīgām sejām glūn cits uz citu, cenšoties pabāzties viens otram priekšā. Sarkandaugavas pārbrauktuves pievārēšana aizņem 40 minūtes. Kaut kāds sviests! Laiks apmācies un vējains, bet nelīst. Riebīgi.

The Final Cut vispār ir fantastisks albums. Izlaidis Daci pie viņas darba, uzlieku mūziku uz pillu klapi un baldēju.

You believed in their stories of fame, fortune and glory.

Now you're lost in a haze of alcohol soft middle age

The pie in the sky turned out to be miles too high.

Kaifs. Pēdējais Pink Floyd albums? Vai tad? Vieni teiks, ka bija taču vēl visi tie Gilmora ražojumi līdz pat Endless River. Cits teiks, ka The Final Cut nav nekāds Pink Floyd, bet gan Rodžera Votersa solo. Var jau būt. Bet tad jau arī par The Wall var teikt to pašu. Vispār esmu par vecu, lai par šādām niansēm daudz satrauktos. Nolemju intereses pēc noklausīties visu Pink Floyd albumus atsprākleniski. Pardon, ne visus, bet sākot ar The Final Cut. Kādreiz bērnībā esmu jau tā darījis – klausījies Pink Floyd gan no sākuma, gan beigām. Turklāt parasti “neatejot no kases”, t.i., spēlējot bez pārtraukuma. Kur man kā studentam tad bija tik daudz laika? Nezinu. Kaut kā atradās. Tagad braucot uz darba vai no tā, vēl ieskaitot svētkus, pasākums droši vien ievilksies pāris nedēļu garumā. Nu un tad? мы успеем, в гости к богу, опозданий не бывает, – liekas kaut kā tā dzied Visockis.