Ne mani prezidenti.

Atvadas no Obamu pāra izvēršas neparasti sirsnīgas. Mēs esam kopā pavadījuši tik brīnišķīgu muzikālu pēcpusdienu! Tagad ar bažām sirdī dodos uz pieņemšanu pie Trampa. Esmu uzstīvējis savu vienīgo “svaģebno-pohoronnuju” uzvalku un jūtos ārkārtīgi neērti tajā.

Prezidents ir lūdzis mūs pulcēties stadionā. Tā nav nekāda riktīgā sporta arēna, kā es to biju iedomājies. Vienkārši ne pārāk ideāli nopļauts zālājs un skrejceļš tam apkārt. Vai Tramps rītos te skrien?

Visa neparasti smalkā kompānija nezina, kur likties. Nav, kur apsēsties. Man apnīk izlikties smalkam un es vienkārši nosēstos zālājā. Man par šausmām tā dara visi – sākot ar smalkajiem parādes formās tērptajiem oficieriem un beidzot ar pavecākām kundzēm.

“Tur viņi nāk!” – pūli pāršalc sajūsmu pildīti čuksti. Jā, patiesi, prezidents ar kundzi tuvojas. Tikai viņi nevis nāk, bet gan brauc uz velosipēdiem. Mēs visi pielecam kājās, lai pienācīgi sasveicinātos. Pirmā tuvojas Melānija, un pūlis uzgavilē. Prezidenta kundze liekās viņus nemanām; viņa brauc tā, it kā uz skrejceļa neviena nebūtu un notriec no kājām kādu sirmu kundzi. Tā sāpēs iekliedzas un nokrīt ar seju zemē. Melānija pat īsti nepūlas atvainoties. Viņa saka, ka velosipēdam ir sabojājušās bremzes. Vecā kundze tā arī nespēj piecelties, viņu aizved “ātrie”.

Tramps uzvedas tā, it kā nekas nebūtu atgadījies, un visi piemērojas viņam. Prezidents uzaicina doties pastaigā gar upi uz dārza paviljonu, kur arī notiks balle. Visa smalkos vakartērpos tērpusies publika garā rindā dodas gar krastu, kur nav pat godīgas taciņas.

Mani ir pārņēmis stulbums. Ūdenī guļ koka stumbrs, un man sagribas uz tā uzkāpt. Tikai nespēju saprast – kāpēc.

Tikko sācis pa to iet, saprotu, ka tas ir nodevīgi glums, un man ātrāk ir jātiek atpakaļ – pirms es esmu paspējis iemočīties ūdenī. Tomēr tas vairāk nav iespējams, jo vēl kāds man ir sekojis uz baļķa. Skatos – pats Tramps! Un tad nāk pats trakākais. Visi smalkie viesi – kā tādi mērkaķi – rāpjas prezidentam pakaļ. Saprotu, ka ir jāmeklē kāds atbalsta punkts, lai es neieveltos ūdenī. Laimīgā kārtā blakus baļķim peld forša brusiņa. Es aizsniedzos un pieķeros pie tās. Situācija tomēr nav nekāda foršā – tas dēlis ir maķenīt par tālu, un, ja vēl papeldēs prom, es būšu ūdenī, ka likts.

Nelaimīgā kārtā tieši tāpat domā arī Tramps un viņa viesi. Visi draudzīgi pievelk dēli arvien tuvāk. Man gribas kliegt, ka, tā turpinot, mēs visi būsim ūdenī, jo, pievilkta pārāk tuvu, brusiņa vairs nesniegs nekādu atbalstu.

Tieši tā arī notiek. Mēs visi reizē zaudējam līdzsvaru. Es, krītot ūdenī, pamanu, ka Tramps veļas man pāri. Uz mirkli saskatāmies. Prezidenta seja ir savilkta pamuļķīgā atvainošanās grimasē. Redz, ne jau es, bet visa tā kodla ir pie vainas. Viņu dēļ tā notika.

Melānija ir dusmīga kā pūķis, kad vīrieši ierodas viņas smalkajā paviljonā izmirkuši un novārtījušies dubļos. Vienalga vijolnieki spēlē, cik jaudā, un sākas pirmā deja. Tramps ir kaut kur pagaisis – laikam aizgājis saķemmēties – es nodomāju. Prezidentiene lūko pēc dejas partnera. Manos ātrāk malā – ka tik netieku izvēlēts. Laimīgā kārtā atrodas kāds virsnieks, kas lūdz Melāniju uz deju, un momentāni visi ir sadalījušies pāros. Es esmu liekais un manos malā. Pie manis pienāk būdīgs apsardzes darbinieks un prasa, vai es dejojot. Atjokoju, vai tad viņš neredz, ka nē. Te sazin no kurienes uzrodas Trampa referents, apkampjas ar drošībnieku, un abi laimīgi laižas dejā. Es dodos uz blakustelpu, kur palika mans kompis. Notikušais liekas tik fantastisks, ka man tas jāpieraksta, lai nepiemirstos.

Tad arī es pamostos.